Mājas gars

1. jūlijs.

Nu tā. Beidzot ir noskaidrojies, ka man mājā ir pašam savs gariņš. Būtībā nu kāds tur gariņš! Drīzāk jau tas ir tāds sīks nelietis, kurš ik pa laikam mēģina mani  kaut kādā veidā iznest cauri. Šoreiz par to pārliecinājos ļoti konkrēti. Kā zināms, tagad notiek Pasaules kauss futbolā, un šīs spēles es skatos visai nopietni un pat alus dzeršanu esmu zināmā mērā iegrožojis. Parasti es sēžu atpūtas krēslā televizora priekšā,  pēc spēles izkāpju no čībām un lienu gultā. Un te pēkšņi vienā rītā es uz grīdas atrodu nevis divas, bet tikai vienu čību. Izmeklējos pa visu māju, bet to čību tā arī neatradu. Uz vēdera izložņāju  visu grīdu, pārmeklēju gultu un plauktu apakšas, pat kamīnā ieskatījos. Un tā trīs dienas pēc kārtas. Man vairs nebija kur meklēt. Pārmeklēju pieliekamo un pat uz malkas šķūnīti aizgāju, bet viss velti. Stāvēju istabas vidū ar vienīgo čību rokā un tad vairs neizturēju: atvēzējos un sviedu to čību vienalga kur, pie viena skaļi saukdams: atdod čību, tu, bosiks tāds! Pēc brītiņa nomierinājies palīdu zem rakstāmgalda un atradu abas savas čības pašā kaktiņā draudzīgi vienu otrai blakus. Tātad nobijās, velns tāds!  Bet par citām viņa cūcībām es vēl pastāstīšu nākamreiz.