Dadzīvoju... Tā gadās.

Dožiļi...

Vecajam Darvinam nebija taisnība.

Citiem viedajiem – ne tik.

Radības kronis ir viena cita suga.

Jā, tik tālu nu tā kā būtu.

Pirmkārt, jāmeklē ledusskapis ar šleperi. Vismaz. Vai šifra atslēgu. Nu, kaut vai pirkstu nospiedumu nolasāmo ietaisi. Un labi, ka mājās bija harpūnas bulta pa rokai. Dadzīvojām gan...

Visa tā lieta, protams, un kā jau viss šai pasaulē, ir saistībā ar mincu. Jā, ar to lielāko, vecāko un gudrāko. Viņai un ciltsmāsai virtuves skapītī stāv paika. Sausā, tā, ko sami izbrāķēja un arī visāda cita. Tāda, kura nav jāstūķē ledusskapī.

Vispār jau laikam jāraksta pagātnē – ne stāv, bet gan stāvēja. Tai pašā pagātnē, kurā piemīt durvju zvans. Tik ērts sākumpunkts draudzīgi apsveicošam uzbrukumam.

Nujā, par sauso paiku, pagātni un skapīti. Redz, no rīta tās tur vairs nebija. Ne jau pagātnes, bet gan barības vielu nozīmē. Tā bija visur kur. Arī manās čībās. Sīkums, bet no miega uzcēlušamies tas nav patīkami. Aizkosta pele tomēr būtu mīkstāka. Droši vien arī basai un miegainai pēdai tīkamāka.

Tā. Ar sekcijas un skapju durvīm mēs galā tikām jau labi pasen. Nācās aizsiet. Labi, ka vešmobīlis un cepeškrāsns kaķa dzīvesziņai nav interesants. Pagaidām. Tad nāca plauktiņu lietas. Arī tās tā kā būtu atrisinātas.

Jā, tā harpūnas bulta tagad kalpo par pretkaķu pasākumu un aizbīdni, ne ieroci. Jo attiecībā uz krampīšiem mani visu laiku māc zināmas šaubas. Es atceros vienu citu mincu Skultē. Tā no ārpuses visādus krampīšus... pat tādus, kas aizkrampēti no iekšpuses... lai tik vieta atrastos, kur nagu iebāzt. Tāpēc domāju, ka šleperis, tāpat, kā šlesers, ir tikai puspasākums. Uz laiku.

Tāpēc nu ir kārta ledusskapim. Lielajam baltajam... – nē, ne Londona un dažu citu, lasāmāku rakstnieku, apdziedātajam klusumam, bet gan kaķu draugam tepat virtuvē. Interese ir, turklāt bīstos, ka abpusēja. Jo tā parikte palaikam izdod gluži tādas pat ņaudošas skaņas, kā mani pārmēru izsalkušie, visu mūžu badinātie nabaga zvēriņi. Un tātad pastāv iespēja, ka šie ko nebūt sarunās. Bez manis.

Vispār jau man droši vien nebūtu nekas pretim. Pat, ja ko sarunā arī bez manis. Galu galā nav jau būtiskas nozīmes tam, ko es uzskatu. Pie tā jau būtu it kā laiks pierast. Kāds gan svars tam, ko prāto viens stulbs lauku vecis?

Visādās nozīmēs un mērogos. Sākot ar globālām lietām, turpinot ar vietējiem mērogiem un beidzot ar ēdamā sadali jebšu t.s. „virtuves politiku”. No dabas sargāšanas lietusmežos caur Vitrupes nēģu zvejniekiem un līdz garneļu, kalmāru un aknu sadales principiem manā šķīvī.

Principā nav atšķirības starp politisko kukņu un kukņas politiku. Tāpat, kā starp kaķiem un politiķiem. Ko nespēs aprīt, to izķēzīs. Skaidrs ir tas, ka jāveic pasākumi savas izdzīvošanas nodrošināšanai. Un baidos, ka arī visādos mērogos. Labi, paša (it kā) mājās es iztiku ar harpūnu bez uzgaļa un šaušanas. Uzšņācu, pavicināju ar ķepu (savu) – gaisā, bez varasdarbiem! – un uz mirkli dumpis bija apklusināts.

Jā, tie harpūnas uzgaļi... Kaut kur jau tie arī ir, būs vien jāsameklē. Jo cituviet un citiem mērogiem tie var gadīties noderīgi. Sevišķi tie, rūpnīcā savulaik paša gatavotie, no krietna tērauda un ar atkarpi. Kaķiem vismaz neinteresēja mani tējas krājumi, kas bija turpat blakus. Vismaz tējas manās čībās nebija. Citi plēsoņas tik miermīlīgi un saprātīgi nebūs.