Asociatīvā kulinārija. De rerum edibum et edibus non est.

Ween tirgotahji un bagahtneeki pie viņeem ir leelaa godaa, bet grahmatas un zinahtneekus tee nevehrtee pavifam...

S. Minsters. „Kosmogrāfija”, 1544. Par Rīgu un Livoniju vispār.

Numitus stultorum finitus non est. (Muļķu skaitam gala nevaid).

Romiešu sakāmvārds

Tautai neir jahzina diwas leetas – kaa top politika un ko fhtopee defaas.

Vispārzināma patiesība.

Sen neesmu runājis par desām. Kas par desām! Vispār jau man patīk visādas asociācijas. Nu, kā tai anekdotē, kur viens gauži piedzērājies vīruks pagrūž očkāriku inteliģentu.

Inteliģents: - Nu, jūs gan man asociējaties, zināt!

Dzērājs: - As... Ats... Aso...? Atsū...?! Ak, tu, maita!!!

Gauži jaukas ir tādas asociācijas. Re, uzzināju, ka viens (Direktoriņš... rīkotājiņš... nu, kā tur „Ceplī” bija...) mans klasesbiedr(iņš)s, esmot tērēts uz ādas klozītēm. Viņam jau komunikācijas savulaik lāga nevedās. Un daiļliteratūru ar tā kā nemanīju lasām. Tehnisko lektīru vien. Problēmas, droši vien puisim bija.

Un, savādi gan – bet man pēkšņi un uzreiz panesās visādas asociācijas. Sākot ar viediem valdības vīriem. Un no ledusskapja līdz pat Čaplinam. Nu, līdz tai filmai „Zelta drudzis”, kur mazais, jancīgais Čārlijs ar baudu feini vāra un smeķīgi gaumīgi ēd paša zābaku. Vispār jau forši staigāt ādas biksiņās, vestē un jupķī. Nē, ne no higiēnas viedokļa. No ekonomikas un finanšu, zināt. Un nākotnes formā itin gauži sevišķi.

Re, piemēram. Ledusskapī man ir desa. Es nekaunos par to. Nē, uz desas nav rakstīts „Drauga nākotne”. Lai gan arī tāda desa no visas tiesas iraid un manā bodē mēdz būt nopērkama. Bet man tā netīk. Nezinu par draugu, tostarp četrkājaino, saturu taī produktā, bet garšo pēc sojas vien. Krāsa ir pelēka. Noskaidrot šīs desas saturu man, teikšu godīgi, bija bail. Un vēl burtiņi tādi pasīki. Jā, kaķi ar to produktu neēda. Tik tā pārmetoši manī nolūkojās. Simptomātiski, es teiktu.

Es labāk izvēlos kurzemnieku produkciju. Asinsbalss iz asinsdesas, teiksim gauži lepnīgi. Laikam kursiskās saknes mani uzrunā. Nu, tie kuršu burkāni un citi dārzaugi, kuri ir ronami tai citā desā. Tur ir viss un kas, pat zirņi. Burkāni un ādu emulsija, visādi E un Ē, un kas tik vēl nē. Man patīk, ka tanī produktā, ko, starp citu, sauc par „Kurzemes krīzes desu”, ir vismaz kaut kādas gaļas pazīmes. Respektīvi, cūku ādas fragmenti. Pārņem tāda forša sajūta... Nē, protams, ne jau sāta – pārņem tāda pārdabiska, gaisīga nojausma, ka tu, cilvēks, lieto ko dabīgu. Un asociācijas, protama lieta, kur nu bez tām... Tiesa, te ar kaķi streiko. Vēderpriekošanā neņem dalību. Bet vismaz neraugās tik gauži apsūdzoši.

Re, kā. Jābūt baigi labām sajūtām. Ne jau to desu ēdot, bet ik dienas valkājot vienas un tās pašas ādas ūzas. Tādai pārliecībai par nākotni jau noteikti. Ja nu kas, teiksim, ar kāju pa pakaļu, tad galertu no tāda ancuka uzvārīt – kā divus pirkstus... Kā divus baitus jēpastā. Un, jo ilgāk valkāsi savu šēzi un ūzas, jo treknāka, aromātiskāka zoste sanāks. Droši vien arī pašpārliecība ceļas. Vismaz tā nu noteikti. Ja biksās vispār ir gana vietas, kur cilāties. Vēdināties – diez nu vai. Harizmātisms, protams, slej galvu. Arī neaizstājamības, un garīguma apziņa. Vismaz divtik jūties tautas tēvs un glābējs.

Žēl, ka desās neliek auzas. Zirņus liek, krāmē pat zirgus, bet auzas – nē. Tāpat, kā ratus. Savādi. Lai gan to auzu jau tāpat ir gana. Viscaur. Un jo tālāk, jo lielākas. Apmēram tā, kā mežā. Kur, kā visiem zināms, jo dziļāk iekšā, jo resnāki partizāņi.

Nujā. Par asociācijām un asociatīvo domāšanu. Re, kaut kur pavīdēja tāda ziņa. Ikdienā daiļliteratūru lasot, ja riktīgi atceros, 12% latvijiešu. Nu, to – no Livonijas. Laikam atejās nav vietas vai gaismas, es vēl nodomāju. Jeb vēderi mīksti, neir laika tupēt. Un re, nule uzlasīju vienu interviju ar diviem baigi foršiem džekiem no hohoļu zemes. Viņi mēdz pat šo un to uzrakstīt. Nevis uz desu mizām, bet uz papīra. Un izdot. Iz daiļliteratūras. Nu, un šie tur pauž, ka zinātņu vīri esmot noteikuši šausmu lietas.

Izrādās, ir pavisam baigi. Baigāk, kā varētum cerēt. Labi, var nelasīt to, ko drukā uz desām. Tādi riskējam ar savu veselību. Var ignorēt to, ko gvelž politiķi. Tā mēs varam cerēt saglabāt veselo saprātu. Ja paveicas, var pat izvairīties no varasvīru rīcības sekām. Tā mēs riskējam vienīgi zaudēt dzimtās vietas sajūtu. Bet grāmatas, izrādās, vajag lasīt. Visur. Un jau no bērnības. Reče, paidadagogi un psichologi ir izpunktierējuši, ka nelasīšana noved pie idiotijas. Pie nespējas loģiski domāt. Pie nekritiskas informācijas uztveres. Pie impotences izdarīt secinājumus. Un pie asociatīvās domāšanas atrofijas. Pie putras galvā. Atkal auzas, vārdu sakot.

Un re, atkal jau anekdots prātā iesprūda. Tiesa, vispār jau viš ir krieviski. Labāk skan. Bet piedomājot, var saprast arī mazadvancēts latviešu valodas pratējs.

Literatūras stunda.

Marija Fjodorovna piedāvā uzspēlēt spēli. Nē, ne pudeles griešanu.

Jānosauc divi burti no vārda, pirmais un pēdējais. Bet bērniem jāuzmin.

Nu, tur „Ļ” un „s”, teiksim. Visi brēc – „Ļermontovs!”

Skolotāja: „malači bērni! Jums ir pareizs domu gājiens!”

Tad šie spēlēs otrādi, tas ir – bērni uzdos jautājumus.

Un beidzot Vovočka tiek pie vārda: „Ar „H” sākas, beidzas ar „s”!”

Bērni rēc, pedagoģe nosarkst un dzen šo laukā no klases.

Nu, ko puisis... ka jaiet, jaiet. Jau durvīs: „Nu, ko. Domu gājiens jums nav pareizs, bet asociācijas man ļooti patīk! Tas ir Hemingvejs!” (Nujā, krieviski ar to „I”, kam jumtiņš, sanāk feināk...)

Nu reče, kā. Izrādās, nevajag nekādus Nostradamusus. Pat ne nostrapapusus. Lai kļūtu par mentālu papuasu jebšu pigmeju, lasīšanai pietiek ar desu nosaukumiem vien. Un tikai. Tas nu ir kā divus baitus nosūtīt. Es te šoreiz biju uzdomājis to drauga nākotni... Soja vien. Galvā un vēderā. Arī ūzās.