Riežupes rumba. 2. daļa

Un tad es esmu pie upītes, tikai diemžēl nav dzirdama ierastā ūdens šalkoņa. Ja neskaita atsevišķus lāsmeņus, tad jāatzīst, ka šī mežonīgā spītniece tomēr ir vismaz daļēji savaldīta. Agrāk šeit stāvēja laipas, bet katru pavasari pali tās nopostīja, un tā nu Rumbenieku ciema iedzīvotāji beidzot ir padevušies. Vasarā pārbrien vai pārlaipo pa akmeņiem, bet kad ūdens līmenis augstāks, mēro dažus kilometrus apkārt pa šoseju. Tagad ūdens līmenis nav augsts, tāpēc pāri upītei ledū iesaldēts baļķis, un tā līdz pavasarim tas kalpos par tiltu. Līdz rumbai  nav tālu – labi, ja kādi pārissimts metru, un tā kā tikt uz labo krastu nav nekādu grūtību, tad jau vispār ir lieliski! Kā zināms kreisais krasts ir augsts, stāvs un brikšņiem aizaudzis, tāpēc rudeņos un pavasaros ir ko pacīnīties, kamēr tiek līdz rumbai. Tagad labais krasts ir tīrs un sakopts. Īpašnieks ir bijis godavīrs un pieeju upei nav nožogojis, tāpēc iešana nav nemaz tik grūta vai sarežģīta. Krastā pēdu gan nav, bet sniegs nav dziļš, tāpēc iešana lielas grūtības nesagādā. Kā jau teicu, upīte ir aizsalusi, tāpēc var riskēt iet arī pa krasta ledu, bet ir jābūt īpaši uzmanīgam. Dziļums pašlaik ir niecīgs, bet straume tomēr ir dūšīga, tāpēc dažuviet ledus ir tikai pāris centimetrus biezs.