Gājiens uz Riežupes rumbu. 1. daļa

20. janvāris

Tagad, kad ziema ir jau galīgi piegriezusies, tā vien gribas tās kalendāra lapiņas ātrāk pašķirt uz priekšu vai vismaz atcerēties dažu labu aizgājušo ziemu, kad sniega gandrīz vai vispār nebija. Tā jau ir, bet ja parokas nemaz ne tik tālā pagātnē, tad jāatzīst, ka  šī ziema ir gandrīz vai 2005/6 gada ziemas kopija.  Šogad kārtīgs paliekošs sniegs uzsniga 13. decembrī, bet togad 16. decembrī. Togad sals beidzās 24. janvārī, bet par šo ziemu varam tikai minēt. Tā gribas cerēt, ka arī šogad tas sals daudz ilgāk neturēsies, un pēc 24. janvāra būs  laika pārmaiņas, bet diezin vai – priekšā vēl pilnmēness.  Dzīvosim – redzēsim. Jā, toziem bija arī daži atkušņi, bet toties pie mums Mežvaldē bija  arī sals  pat līdz -28 grādiem. Šogad zemākā temperatūra bija – 23 grādi, bet īsts atkusnis tā arī nav bijis.

Jau ilgāku laiku domāju, ka būtu jāaiziet līdz Riežupes rumbai, bet dziļais sniegs it kā nedaudz atbaidīja. Vakar tomēr sarosījos un devos ceļā. Būtībā nekas briesmīgs jau nav – līdz pašai Riežupei ved iemīta taka, un tikai tālāk jārēķinās ar nebristu sniegu. Kaklā binoklis, plecā fotoaparāts un – uz priekšu. Ceļš ir pat vairāk nekā pazīstams. Sākumā tas iet  pa veco Rīgas-Kuldīgas šoseju, un tas ir pazīstams viss sākot ar milzīgajām papelēm un beidzot ar jauniņu irbenāja krūmu. Aiz mājām, kur kādreiz bija mežniecība, braucamais ceļš izbeidzas, bet labi iemītā taka ved tālāk uz jau sen zināmo Zemeņu izcirtumu. Pa Zemeņu taku šoreiz nav paredzēts iet. Pa to ejot, var apskatīties, kā ziemo bebri, bet šeit es jau nesen gāju. Šoreiz pa taku vien uz priekšu. Pa labi paliek šaura veca un kritalām bagāta meža josla un aiz tās plašs lauks, kur reizēm apmetas dzērves, bet kreisajā pusē vecs izcirtums, kur dūšīgi aug dažādu koku jaunaudze, to šķērso izdangāts traktoru ceļš, pa kuru var aiziet uz tik zināmām vietām, kā Riežupes stāvkrasti, koku kapsēta un  man tik mīļais ūdenskritumiņš, bet arī pa to es neiešu. Šoreiz tikai uz priekšu, līdz ceļš sazarojas. Pa kreisi – nemīlīgs traktoru ceļš, kas ved uz malkas grēdām un tālāk uz koku  kapsētu, bet pa labi iet taka uz Riežupi. Taka ir stāva un reizēm arī slidena, tā vijas gar dziļu gravu izgrauzušu strautu, kurš pašlaik ir aizsalis pilnībā. Pāris stāvākas vietas prasa lielu uzmanību, lai nebūtu jālieto „tekstilbremzes”, bet kad arī tās ir pārvarētas, priekšā jau redzama Riežupe.