Riežupes rumba 3. daļa

 Lai kā arī nebūtu, tak tomēr bez starpgadījumiem nonāku līdz rumbai. Tik aizsalušu rumbu es laikam gan vēl neesmu redzējis! Visa pārgāze ir ciet un lejā paceļas veseli sasalušu putu kalni. Tikai vienā vietā putu kaudze gluži kā geizers pa laikam izmet kādu sauju ar putām, un zem ledus dzirdama dobja dunoņa. Nedaudz virs rumbas, kur ūdens rāmāks un stingrāk aizsalis, pāreju atpakaļ uz kreiso krastu. Kad esmu acis diezgan izmielojis, dodos atpakaļceļā, kas šoreiz varbūt ir īsāks, taču daudz grūtāks, jo pa sniegu un bez ceļa ir jārāpjas stāvajā krastā. Bet tas mani īpaši nebaida, jo te viss man ir pazīstams vēl no vasaras. Tagad tālāk ir divas iespējas. Pa tikko sniegā samanāmu taku var cauri brikšņiem atgriezties izejas pozīcijās pie „laipas” un tad pa stāvo taku kāpt augšā līdz ceļam. Otrs variants it kā ir vieglāks – augšā, kur beidzas stāvkrasts, plešas plaša pļava, un pa to tad arī var iziet uz tā paša ceļa. Nelaime tikai tāda, ka pļava ir ārkārtīgi nelīdzena un pilna ar lieliem ciņiem, kuri tagad zem sniega nav redzami. Izvēlos šo otro variantu un tad nu klunkuroju pa dziļo sniegu kā kāds izbēdzis katordznieks. Būtībā jau tik traki nemaz nav, jo man jau nav kur steigties. Pa ceļam apskatu zvēru pēdas, priedīšu jaunaudzē saplūcu sauju pumpuru, no kuriem iznāks laba krūšu tēja un vienkārši ar baudu elpoju dzestro un svaigo ziemas gaisu. Mežā vēl pavēroju dažu labu putniņu, un kad pārrodos mājās, izrādās, ka ceļā esmu pavadījis tikai nieka pāŗis stundas, bet gandarījums ir liels.

Atvainojos, ka savu stāstu esmu  tā saraustījis gabalos, bet citādi es nevaru pievienot bildi.