Dienasgrāmatas (blogi)

17. decembris.

Labi gan, ka es vakar tā arī neuzdrošinājos pliks izlēkt pa logu! Šodien tāds aukstums, ka vellam bail! Ja es būtu uzdrošinājies lēkt, tad droši vien gluži kā tas Sibīrijas runcis būtu kaut ko apsaldējis, un tagad būtu tikai liekas klapatas. Es biju labs. Un apzinīgs, un kārtīgs. Labi saģērbos, pabaroju savas zīlītes un zvirbuļus un tad gāju uz šķūnīti pēc malkas. No kaimiņienes atkal saņēmu veselu kaudzi pārmetumu par to, ka es nemaz netīrot sniegu. Es laipni atsaucos uz norvēģiem, kuri ziemā sniegu praktiski vispār  netīra, bet tikai pasper ar kāju, ja traucē iešanai. Un ja nu kādam ienāktu prātā pajautāt, kur ir sniega dzimtene – Latvijā vai Norvēģijā - atbilde diezin vai mums būtu labvēlīga, un tāpēc nevajag lekties un izdabāt kaut kādām Briseles kabinetu žurkām, kas sniegu vispār nav redzējušas. Mēs varam tikai priecāties , ka arī globālās sasilšanas apstākļos mums kaut vai vismaz reizēm uzsnieg kāds sniedziņš, un mēs ar to drīkstam izrīkoties pēc savas patikas.  Pat ēst!!!  Vot tā! Es esamu runājis, hau!