Dienasgrāmatas (blogi)

16. decembris.

Beidzot pie mums ir atnākusi īsta ziema. Tas sīkais sniedziņš, kas uzkrita pirms 3 dienām, bija tikai tāds joks, bet vakardienas  -13  grādi pēc joka gan vairs neizskatījās, un man jau bija jāuzmanās, lai neaizsalst kāda caurule vai atejas pods. Jotolu tā pamazām kurināju visu dienu, bet vakarā pārvācos gulēt uz pirmo istabu, kur ir siltāks.. Dzdz izlasīju dzejoli par nosalušu zvirbuli, un par to varu tikai pasmaidīt, jo zvirbuļi salam tik viegli vis nepadodas. Viņi vienkārši pielido pie loga un klauvē, sak, laiks celties un gādāt brokastis! Un es to daru. Bet ārā sniegs! Un ne jau kaut kāda tur putriņa, bet īsts sniegs, kas jau kopš nakts  birst kā no  maisa, un čaklākas dāmas taciņas tīra ik pēc stundas. Es gan vairāk pieturos pie principa – mazgājas tikai tas, kam slinkums kasīties. Mūsu gadījumā varētu teikt tā: sniegu tīra tikai tas, kam slinkums uzvilkt kājās garākus zābakus. Man patīk, kad māja ieaugusi kupenās kā Sūnu ciema, jo raugi – es dzīvoju otrā stāvā, tāpēc man nav jābaidās, ka varētu aizputināt logus. Vispār jau būtu labi, ja tā pasnigtu vēl pāris dienas – tad es varētu mēģināt izlēkt pa logu.