Dienasgrāmatas (blogi)

19. decembris.

Liekas, ka ziema mūs ir cieši sagrābusi savos apkampienos un pat nedomā laist vaļā. Tie laimīgie, kuriem mājās ir centrālapkure un pie viena moderna, ar šķeldu vai granulām kurināma katlumāja, var tikai skatīties termometrā un rēķināt, cik megakalorijas atkal ir izlietotas, un cik  latu būs jāatdod no sava trūcīgā no visām pusēm apcirptā budžeta. Bet, lūk, šādi tādi plukatas, kas visu pavasari ar cirvi rokās vicinājušies pa grāvju kantēm vai   ap vētras nogāztām kritalām, tagad var aiziet uz šķūnīti, atnest klēpīti supersausas malkas un gozēties pie kamīna vai Jotulas, raugoties tikai  lai nepārkarst cukas. Viens no šādiem plukatām esmu es. Reizēm es pieeju arī pie loga, lai paraudzītos, kā zīlītēm garšo speķis. Ja laukā ir stiprāks vējš, pa spraugām man sejā iesitas itin jūtama vēsma, jo man jau nav nekādu modernu un hermētisku plastmasas logu, bet gan tie paši vecie krievu laika rāmji. Daudzi man saka – būtu vismaz ar skorču aplīmējis, lai nelaistu laukā siltumu! Bet es tikai pasmaidu. Būtu man istaba ar dažiem desmitiem kubikmetru gaisa un hermētiskiem logiem un durvīm, es slāptu kā grundulis pirts vanniņā un meklētu, kur atraut kādu ventilācijas lūku. Kamptu svaigo gaisu un pie viena saaukstētos, bet tagad nē. Gaiss man mājās apmainās regulāri dabiskā ceļā,  ir svaigs un tīrs. Bet aukstums mani nebiedē, jo lieka malkas pagale krāsniņā man neko nemaksā. Tā, lūk, es dzīvoju – nabaga bezdarbnieks, kam valsts, izrādās, nelikumīgi atņēmusi pārdesmit latus! Un laikam jau pārstāvu ekonomiski visstabilāko šķiru, jo man neviens neko nevar padarīt, bet mirt arī es netaisos. Vārdu sakot, gaidīsim Ziemassvētkus un Jauno gadu un, kā teica Aivars, elposim brīvi kā nacionālie partizāņi  Maņģenes mežos!!!