Dienasgrāmatas (blogi)

29. novembris.

Laiks būtiski nav mainījies, taču kaut kāda neparasta aktivitāte bija jūtama putnu vidū.  Zīlītes lēkāja pa ceriņkrūmu, zvirbuļi kāvās pa barotavu, žagatas laidelējās no koka uz koku, bet vārnas lietišķi pastaigājās pa zālāju, ik pa laikam mēģinādamas kaut ko sadalīt. Novembra beigas putnu pasaulē laikam gan ir pats klusākais laiks, un pat decembrī jau manāma kaut kāda rosība. Paņēmu binokli un nolēmu izstaigāt sen ierastās un pēdējā laikā varbūt piemirstās takas. Jāatzīst, ka redzēto putnu skaits neko būtiski nebija mainījies, salīdzinot ar citiem gadiem: Mājas un lauku zvirbuļi, mājas baloži, vārnas, žagatas, lielās un pelēkās zīlītes, dzilnīši un... mežapīles, par kurām der pastāstīt vairāk. Manā maršrutā ietilpst arī kāda vientuļa privātmāja ar samērā simpātisku dīķi. Jau divus rudeņus es biju aculiecinieks visai bēdīgam skatam, kad šajā dīķī bija iesalušas mežapīles. Vispār jau tas nav nemaz tik rets gadījums, kad pirmajā sīkstajā ledū pīlēm iesalst kājas, bet žēl tāpat. Bet liels bija mans pārsteigums, kad tajā dīķī es pīles ieraudzīju arī šodien, kad par salu vēl nav ne runas. Kad beidzot sapratu, kas par lietu, jutos varbūt pat nokaunējies par savu lētticību, un tomēr tas nemazināja manu gandarījumu.  Izrādījās, ka mājas saimnieks ūdenī saliek mākslīgās pīles, lai tas dīķis smukāk izskatītos. Tad lūk kā! Divus rudeņus es viņam noticēju un tikai pateicoties siltajam laikam beidzot sapratu, ka tieku maldināts.