|
1. decembris.
Tā vien liekas, ka pēc pāris gadu pārtraukuma es atkal esmu pavērsis seju pret putniem. Un paskaidrošu arī, kāpēc. Kad ierados Mežvaldē, man par putniem kaut kāda sajēga jau bija, taču ņemot vērā pilsētas apstākļus, kur agrāk dzīvoju, šeit es jutos kā naivs iesācējs. Tas no vienas puses. Bet no otras šeit es biju pilnīgi brīvs no visādām sadzīviskām rūpēm un caurām dienām varēju klaiņot pa apkārtnes mežiem un laukiem un nodoties putnu izpētei. Es katru dienu uzskaitīju redzētās putnu sugas un mēneša beigās taisīju tādu kā kopsavilkumu cik reizes kurš putns redzēts. Vasarā, kad no siltām zemēm saradās mājās visi sīkie mušuēdāji un citi ķauķi, es jutos it kā apstulbis, jo pēc skata tie putneļi ir stipri līdzīgi un arī balsis grūti atšķiramas, bet ja vēl pieskaita visus praktiski līdzīgos jaunuļus, tad sāka likties, ka tādai uzskaitei zūd jēga, jo liels daudzums putnu paliek neatpazīti. Vasaras vidū atmetu ar roku. Nākošajā gadā notika tas pats. Pamazām radās citas intereses, un tā šo putnu uzskaiti es atstāju novārtā. Bet šoruden es saskāros ar tādu faktu, kas man lika un šo putnu uzskaiti paskatīties ar citām acīm. Lūk, katru pavasari un vasaru mēs uzskaitām pirmos atlidojušos gājputnus. Katrs, pat ne ornitologs, tomēr ievēro pirmo cīruli, pirmo strazdu, pirmo stārķi, lakstīgalu, par dzērvju kāšiem nemaz nerunājot. Bet kurš var pateikt, kad tika redzēts pēdējais dzērvju kāsis, dzirdēta pēdējā lakstīgala vai dzeguze un vispār pēdējais no kādas gājputnu sugas? Lūk, tas ir jautājums, kas man pēdējā laikā neliek miera. Jā, protams, ir jau visi termiņi nokavēti un putni aizlidojuši, bet te pēkšņi jumta korē es ieraugu savu vecveco draugu no pavasara dienām. Tas ir Melnais erickiņš, putniņš, kas pārtiek no mušām un visādiem citiem kukaiņiem un kuram ziemā šeit nav ko darīt. Bet viņš šeit ir! Kaut kāda iemesla dēļ nav paspējis aizlidot citiem saviem brāļiem līdz uz Spāniju vai Dienvidfranciju. Viņš ir lemts bojāejai, un es viņam palīdzēt nevaru, bet man ir prieks par katru dienu, kad es viņi redzu vēl sveiku un veselu. |
