Brauciens uz Usmu. 2.turpinājums.

Nākamais mūsu pieturas punkts ir paredzēts Zāgkalnos  – tā ir  vieta, ar kuru saistīti mani vēlākie braucieni uz Usmu. It kā pazīstamais un reizē jau arī svešais ceļš vijas starp kāpām un gravām, starp agrāk nebijušiem izcirtumiem un būvēm, līdz beidzot ieraugu tik pazīstamo uzrakstu ZĀGKALNI  ar kaut kādām tur reklāmām un pat ar vecveco  uzrakstu, ka te pārdod zivis! No seniem laikiem atceros, kā saimnieki stāstīja, ka te ierodas baigie veči ar supermakšķerēm, piemaucas līdz grīdai un nepagūst pat ne āķi ūdenī ielaist, bet,  lai mājās sievām būtu ko parādīt,  nopērk jau iepriekš tam nolūkam sagatavotus brekšus, līdakas vai citas zivis pēc izvēles.  Un tā tad nu iznāk, ka jo lielāks vīrs, jo lielākas zivis viņam ķeras... Man tas vairs nav jāstāsta.

Draugam laikam te ir arī kaut kāda teikšana, jo pagalmam izbraucam cauri bez apstāšanās, bet es tikai ar acīm tveru visu pazīstamo un arī nepazīstamo. Kad tuvojamies ezeram, jūtu, ka te daudz kas ir mainījies. Guļbaļķu mājiņas, kuras vēl manā laikā tika būvētas, ir it kā nomelnējušas, it kā pietupušās, it kā sarukušas, bet skaistajā pļaviņā ierīkots zirgu izjādes poligons, un tas laikam izšķir visu. Laukums, kur kādreiz bija mīksta zālīte, tagad zirgu pakavu izmīdīts, un viss mājīgums ir pazudis.  Drīz vien atbrauc arī saimnieks, kurš pa šiem gadiem neko vecāks it kā nav palicis, tikai bārda garāka un sirmāka, bet acis tikpat dzīvas un spožas kā agrāk. Ar zināmām bažām sirdī es viņam pajautāju, kas tagad notiek ezera viņā krastā un kas tur no jauna prihvatizēts. Jā, esot gan  sabūvēts, gan izrakņāts, it kā pat laivu kanāls izrakts, bet, cik es saprotu, tas ir  vairāk Biemraga vai Cepļa raga pusē. Kad jautāju par savu Salu, šis tikai nosmīkņā: kuram tad tā vajadzīga – tur tak nav ceļa, bet purvs ir neizbraucams. Tā, lūk! Kas zin, varbūt vēl kādreiz saņemšu dūšu un uz turieni aizbraukšu, kaut arī uz kaut kādiem lomiem vairs nav ko cerēt, jo viss liecina, ka ezers tomēr ir izkāsts.  Agrāk zāgkalnieši braukāja un regulāri lika tīklus un murdus, pārdeva gan svaigas zivis, gan kūpinātas un Talsos pat taisīja izcili garšīgus kūpinātu brekšu konservus. Tagad ezermalā pat motorlaivu neredz. Vienā ziņā tas ir arī pareizi, ka viņi vairs nenodarbojas ar masveidīgu zvejniecību. Tad jau labāk nodarboties ar servisu, lai atbraucēju paši kacina tās zivis no ezera laukā. Gan jau arī tie zirgi nav no vieglas dzīves. Tā tas ir. Paskatos binoklī pāri pelēkajam ūdens klajam un to vientuļo priežu skupsnu, un sirds tīri vai saraujas. Tur taču palikuši mani labākie vīra gadi. Kāpēc es tagad baidos uz turieni braukt? Varbūt negribu piedzīvot vilšanos? Varbūt, bet tagad, kad pēc tik daudziem gadiem mana Sala vēl stāv kā stāvējusi, varbūt tomēr būtu vērts aizbraukt vēl kaut vienu reizi. Ja ne citādi, tad vismaz kaut vai uz atvadām...