Brauciens uz Usmu. Nobeigums.

Ar tādu zināmu nostaļģiju sirdī atvadāmies no Zāgkalniem un braucam tālāk. Agrāk šis ezera krasts bija vientuļš un pamests. Gar to braucot varēja izbraukt visa ezera garumā, bet pats ceļš gan bija tik vien, kā divas mašīnas riteņu sliedes. Tagad tūristu atpūtas vietas saaugušas kā sēnes pēc lietus. Un es tikai nevaru tā īsti saprast, kas tam bijis par iemeslu, kaut gan faktiski jau nav nemaz tik grūti iztēloties situāciju: brīvvalsts sākuma gados, kad vairs nedarbojās padomju likumi, un zivis drīkstēja ķert  ne tikai partijas vadoņi, bet arī parasti mirstīgie, zvejnieku saradās daudz, bet maz bija to, kurus interesēja zivju resursi. Pagāja laiks, un rūpnieciskā zveja kļuva nerentabla, un tad arī radās pieezera saimniecības, kas varēja pilsētas dabasmīļiem piedāvāt itin ciešamu servisu, pašu zivju ķeršanu atstājot amatieru ziņā. Nu laikam jau tā. Kā ir pašlaik, kā sacīt jāsaka, dižķibeles laikos, es gluži vienkārši nezinu. Vai makšķernieki vēl brauc un tikpat dāsni šķiež naudu, vai arī kļuvuši pieticīgāki? Vajadzēja pajautāt Zāgkalnu saimniekam, bet teikšu kā ir – nebija spēka. Kā ieraudzīju to zirgu laukumu, tā pēkšņi sajutos šeit svešs un nevienam nevajadzīgs.

Braucot tālāk, protams, nevar pabraukt garām Lejastiezumiem, tos nepamanot, bet tas arī viss. Priekš manis šī vieta ir pārāk vēsa un lepna. Cik saimnieku te ir nomainījies, tikai Dieviņš to zina, bet mājīguma kā nav tā nav.  Iebraucam vēl vienās otrās mājās, kur arī var paskatīties daudz ko, bet domas visu laiku atgriežas pie Salas, un es jūtu, ka ar to šis brauciens ir arī izsmelts. Atpakaļceļā  sēžu mašīnā un vienkārši skatos, kā garām acīs slīd pasakainas rudens ainavas. Kā jau tiku minējis, pirmās lapas bērzi nometa jau sen un kļuva it kā retāki un caurskatāmāki, bet toties atlikušās lapas iekrāsojās tik spilgti dzeltenas, ka rodas iespaids, it kā mežs degtu vienās liesmās, un ja vēl uzspīd saule, tad vienkārši nav kur acis likt.

Uz mājām braucam klusēdami. Es nebūt negribu teikt, ka brauciens būtu sabojāts, lai pasarg’ Die’s! Viss, ko redzēju, bija brīnišķīgs, tikai varbūt vienai reizei par daudz. Secinājums ir tikai viens: jābrauc biežāk, un tad nebūs jāslēpj asaras.