Brauciens uz Usmu

Brauciens uz Usmu. 2009. gada

Tas notika pirms dažām dienām, bet  šodien par rudeni jau var teikt arī šo to citu. Nu netieku līdzi dzīvei, bet ko lai dara – vismaz pakavēšos atmiņās.

Ja man jautātu, kas var būt brīnišķīgāks par rožainiem nākotnes plāniem, tad vismaz šodien es droši teiktu: saldās pagātnes atmiņas.  Jā, šo dienu esmu nodzīvojis gluži kā sapnī. Šorīt piezvanīja kāds mans sens paziņa un piedāvāja nelielu ekskursiju uz Usmas ezeru. Jāatzīstas, ka jau šis nosaukums vien manī izraisa patīkamas trīsas, jo ar Usmas ezeru saistās paši jaukākie brīži manā necilajā makšķernieka karjerā. Ne jau tā dzīšanās pēc gaļas, bet šī brīnišķīgā iespēja uz dažām dienām aizbēgt no civilizācijas, pilsētas burzmas un garlaicīgās ikdienas ir tas, kas garajos rudens vakaros liek par to domāt un domāt.  Rudens pašlaik ir gandrīz vai pašā savā krāšņumā, vēl jau pat īstas salnas tikpat kā nav bijušas. Dažas aukstās naktis nobaidīja ošus un pa daļai arī kļavas, un tie tad arī pasteidzās nomest savas vēl puszaļās lapas  it kā brīdinot, ka drīz jau būs ziema.  Bet nenobijās bērzi . Daļu lapu gan atdeva asajiem rudens vējiem, bet tagad stāv vēl gana lepni. Un krāšņi kā reti kad. Un lai arī pie debesīm vējš dzenā tumšus mākoņus, un brīžiem pat uzsmidzina lietus, diena šodien tomēr bija visumā izdevusies, jo retajos saules staros meži izskatījās gluži kā ar zeltu piebērti.

Un tā nu es ātri vien paķēru savu niecīgo bagāžu un biju gatavs braucējs. Ceļš no Mežvaldes līdz Rendai ir tik pazīstams, ka to varētu nobraukt gandrīz vai aizvērtām acīm, ja nebūtu šo nu taisni vai neciešami krāšņo bērzu birztalu, uz kurām var skatīties un skatīties. Otrs moments, ka neļauj ieslīgt tādā pasīvā pasažiera rezignācijā ir dzērves. Kā zināms, Graudupes apkārtne jau gadiem ilgi ir pazīstama kā  gājputnu – dzērvju, zosu un ziemeļu gulbju – apmešanās vieta. Tur sapulcējas tūkstošiem putnu, kuri atpūšas un sagatavojas tālajam ceļam uz dienvidiem. Un no labības laukiem paliek tikai postaža. Kā tas izskatās gan dabā, gan uz papīra, esmu gana redzējis, lai varētu piekrist, ka nodarītais posts ir liels. Te gan jāpiebilst, ka valsts zemniekiem katru gadu ir maksājusi kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem, un summas nereti ir sasniegušas piecu ciparu skaitļus, tāpēc mūsu, nezinīšu, diletantu un zobgaļu vidū šad tad ir pavīdējusi doma, ka zemniekam viss lauks nav nemaz nav jāapsēj – pietiek graudus izkaisīt tikai gar lauka malām, lai būtu ko parādīt valsts ierēdņiem, bet pārējo platību atstāt tukšu, visu vainu noveļot uz gājputniem. Un saņemt naudu, tos laukus nemaz nepļaujot. Šādai spriedelējumi, protams,  saņēma visbargāko kritiku no kompetentām personām un droši vien, ka arī pamatoti. Te šai lietai varētu likt arī punktu, ja nebūtu kāds visai  dīvains fakts. Visiem zināmās dižķibeles dēļ šogad valsts esot atteikusies no kompensāciju izmaksas. Bet lai velns par stenderi! – šī ziņa kaut kādā veidā ir nonākusi līdz gājputniem, un šoruden Graudupes laukos nav redzētas ne dzērves, ne zosis. Atzīstu, ka šie mani spriedelējumi ir tikai klaču līmenī, tāpēc tos var arī nopietni neņemt. Toties tie ir palīdzējuši aizpildīt laiku, kas vajadzīgs braucienam līdz Rendai.