Meža darbi - 6.

Otrdien, 10. augustā.

Tehniskā apskate ir izieta godam, un mēs varam braukt kur un kā gribam. Protams, pirmais brauciens ir uz mežu pēc sausajām eglēm.  Nu nav jau nekāds dižais prieks, jo sauso egļu zari ir cieti un nejauki, bet solītais tomēr ir jāpilda, un šis invalīds, kas to gaida, gan jau mūsu labestību ir pelnījis. Lai viņš sildās laimīgs, bet mūsu ceļš jau iezīmēts tālāk – uz Laucieni.  Vēl Kuldīgā debesis ir tādas dīvainas un neko labu nevēstošas, bet mēs tomēr braucam.

Piektdien, 28 . augustā.

Kopš mana pēdējā ieraksta ir pagājušas  veselas 18 dienas. Visos sīkumos to visu aprakstīt vairs nav iespējams, jo notikumi ir segušies viens otram pāri veseliem slāņiem, bet tomēr šo to varēšu arī pastāstīt, jo visu piedzīvoto aizmirst arī nav iespējams.

Kad 10. augustā posāmies ceļā, laiks bija tik silts un mīlīgs, ka tā vien likās – ne ar ko labu tas nebeigsies. Un nebeidzās ar! Kad iebraucām  mežā, un no otras puses ieradās arī Juris, sāka smidzināt tāds sīks un blīvs lietutiņš. Par darbu vairs nebija ne runas, bet mēs tikai centāmies nodrošināties pret slapjumu, un rezultātā čaļi no plēves uzbūvēja nojumi 6x4 m platībā. Tālākais jau vairāk līdzinājās plūdiem nekā malkas ciršanai. Mūsu neilona teltis laikam vispār bija domātas odiem, saulei un vējam, bet ne lietum. Lietus smidzināja visu nakti, un no rīta mēs izlīdām no teltīm gluži kā izvilkti no veļas mašīnas. Par turpmākajām dienām varu teikt tikai to pašu. Par lietu pārstājām uztraukties vispār. Gāzām kokus, zāģējām, skaldījām un pat uz veikalu neaizmirsām aizbraukt. Un cīnījāmies ar ugunskuru, kurš nu nemaz negribēja kurēties. Kad Juris aizbrauca, palikām šīs lietus stihijas varā divi vien.