Literārie zagļi

 autors: __MATRIX__1960  [visi darbi]

lasīts 250 reizes

komentāri: 12 

Kas akmenī reiz iegravēts..
Līdz mūža galam un vēl ilgāk..
Nekad nav izkaļams,ja svēts..

Tās sevī savas plaisas slēpl...
Nekad tās savas sāpes neklaigā..
Kā tirgus preci visā pasaulē...

Visbiežāk akmens sirdis plīst..
No aukstas elpas uzpūtiena..
Un it nekad vairs nesadzīst..

Tās,lēni sasilstot,bet lēni dziest...
Pie akmens jūs pēc saules rieta..
Vēl varat ilgu laiku sildīties..
...No akmens sirdīm nebaidaties.!!

Kad runājam par vissenāko profesiju, tad parasti  domājam pērkamas sievietes, un es pat netaisos to apstrīdēt, bet es tikai gribētu piebilst, ka neko daudz jaunāka nav arī zagļa profesija. Un pie tam arī mūsu dienās tā zeļ un plaukst un pieņem visdažādākās formas un veidus. Pie kam jāsaka tā, ka , ja nerunājam par deputātiem un dižiem politiķiem, bet par parastiem zagļiem, tad jāatzīst, ka zagšanas rezultāts ir līdzeklis kā uz īsu brīdi izlauzties no  ierastās nabadzības vai kā citādi. Laikam gan pašu nicināmāko vietu ieņem kapu zagļi, kuri apzog mirušus cilvēkus, tātad tos, kuri vairs nevar sevi aizstāvēt. Ja tiek nozagtas puķes, tad arī tās tiek nodzertas. Ja tiek nozagts kaujā krituša biedra ordenis un uzdots par savu, tad tas jau ir daudz nopietnāk, jo , lūk, slava, atšķirībā no naudas, laika gaitā neapsūbē – jo vairāk to kustina, jo spožāk tā spīd. Ja kaut kāda naiva skuķene aizņemas no Jāņa Petera kādu pantiņu kā savas mīlas pierādījumu, tad Peters var viņu vai nu iesūdzēt tiesā par zādzību vai arī ar smaidu viņai to pantiņu uzdāvināt, jo starp dzīvajiem viss ir iespējams. Bet kas notiek, ja kāds plukata, pseidodzejnieks, apzog jau viņsaulē aizgājušu dzejnieku, piesavinādamies viņam piederošu dzejoli un grib pagozēties svešas slavas sulītē ?  Kā priekšā viņam jāatbild, ja autors jau guļ zem velēnām ? Tas ir mūsu, dzīvo, pienākums šādus zagļus saukt pie atbildības, jo tāda zādzība ir daudzkārt riebīgāka par puķu nozagšanu no kapa.Es turpināšu.