Par Aivaru.

3.      augustā.

Jūlijs nu ir aizlīgojis ar sausumu un tveici, ar pērkona negaisiem un sen neredzētiem lietiem, un ar bagātīgu ogu ražu.  Viss ir bijis, un viss ir aizgājis, un atkal it kā izslīdējis no rokām tā pa īstam neaptaustīts. Ir jau taisnība, ka visu sagrābt arī nevar, un šis pusmēnesis mežā arī ir daudz ko devis ne tikai naudas makam, bet arī dvēselei.

Šodien  brīvdienu izmantoju pēc pilnas programmas. Rīta pusē aizgāju pie Aivara, jo no kaimiņiem uzzināju, ka viņš esot slims. Tā arī bija: temperatūra, galvassāpes un kas tik vien vēl ne. Aivars jau pie ārsta nav dabūjams ne par kādu naudu. Trīs dienas pavārtījies pa gultu un nu jau sācis justies labāk. Bet te kur gadījies, kur ne, viņa topošais sievastēvs sastāstījis ģimenes ārstei, ka Aivaram piemetusies slikta slimība. Šī teikusi, ka nu Aivaram spaidu kārtā būs jābrauc uz Ventspili. Aivars nu pie ārsta baidās iet, bet sievastēvu draud nodurt ar mēslu dakšām.   Es tur neko daudz līdzēt nevarēju, ja nu tik, cik ar morālo atbalstu... Uzlīdu ķirsī un dūšīgi  saēdos saldas jo saldas ogas. Tad vēl papriecājos par savām pupiņām, kuras nu jau itin dūšīgi zied. Un ar to dienas pirmā daļa arī bija cauri.