|
No Aivara pārnācu mājās pacilātā noskaņojumā. Ja jau viņam galva vairs nesāp un nav temperatūras, tad var cerēt, ka iet uz labo pusi. Bet to sievastēvu tiešām nebūtu par sliktu mazliet patramdīt, lai vismaz savai meitai lai neceļ neslavu.
Mājās nedaudz atpūties, nolēmu iziet nelielā pastaigā līdz bebriem, tas ir līdz Zemeņu takai. Zāle šogad uzaugusi neciešamu augsta, un es, līdz ko nogāju no takas, uz karstām pēdām iekritu īstos džungļos, kur zāle sniedzās pat pāri galvai. Jā, no manas Zemeņu takas palicis pāri tikai nosaukums. Vēl pirms pāris gadiem kāds vīrs pa šo taku ar divriteņu ķerru veda malku un to taku kaut cik uzturēja kārtībā. Tagad arī viņš atmetis ar roku, un nu uz šīs vecās šosejas jau saaugušas jaunās apsītes, kas stipri vien pārsniedz cilvēka augumu. Kā jau laipnais lasītājs būs sapratis, ne jau nu zemenes mani interesēja. Un, godīgi sakot, arī bebri ne tik daudz, bet galvenie apskates objekti bija divi: lazdas un irbenāji. Par lazdām varu droši teikt līdz nākamajam rudenim, ka šogad nav riekstu gads. Riekstu nav, un ar to jautājums ir izsmelts. Ar irbenēm gan ir pavisam citādi. Ogas vēl ir zaļas, bet jau pamazām sāk sārtoties. Nekas jau nav jādara, bet gluži vienkārši var patīksmināties, ka rudenī šeit būs ogas. Kaut arī nebiju plānojis garāku ceļojumu, tak tieši irbenes mani vilina paiet tālāk pa citu meža ceļu uz Riežupes pusi, jo tur pērn atradu vairākus nelielus irbeņu krūmus. Tālākais jau ir skaidrs: esmu padevies ceļošanas velniņam, un nu jau kājas nes pašas. Pa taku, pa taku, mežam cauri līdz Riežupes augstajiem krastiem, tad pa stāvu taciņu lejā, līdz beidzot esmu pie Riežupes . Ak vai! To nu gan par upi vairs nemaz nevar saukt! Līmenis ir tā nokrities, ka upei var tikt pāri pat ar parastiem īsiem gumijzābaciņiem. Bet jāatzīst, ka arī šajā laikā upei ir savs skaistums: te tu vari izlēkāties pa akmeņiem, no apakšas apskatīt klinšu atsegumus, pabradāt pa sīkajām urdziņām un pat uzgriezt kādu valceri uz gludās pliena grīdas. Upes pretējais, t.i. labais krasts ir sakopts. Atstāti tikai atsevišķi koki un zāle, toties uzcelta lepna māja ar dīķi un visādām citādām atpūtas ierīcēm. Stingri ņemot, upe no tā ir tikai zaudējusi, jo tieši šis mežonīgums ir tas, ar ko Riežupe velk pie sevis. Vienīgais mierinājums ir tas, ka attīrīts ir tikai neliels krasta pleķītis, un ir jau vēl gana vietu, kur izbaudīt neskarto dabu, itsevišķi tagad, kad ceļot var tieši pa upes gultni. To es šoreiz arī daru un vispirms aizbrienu līdz rumbai, bet pēc tam arī tālāk līdz Riežupes un Veldzes satekai. Par to nu gan tagad var tikai pasmaidīt, raugoties uz šīm divām niecīgajām urdziņām, bet vajag tikai atcerēties, kā šeit izskatās pavasara palu vai rudens lietavu laikā, kad straume, iežņaugta augstajos krastos, nesas uz priekšu ar varenu spēku, aizraudama sev līdzi gan laipas, gan veselus koku stumbrus. Bet tas viss vēl priekšā. Tagad varu līst brikšņainajā krastā, uzēst kādu aveni un palēnām doties uz māju pusi. |
