Meža darbi. Turpinājums

13. jūlijā.

Šodien bijām tādā attālākā meža stūrī – tur, kur savā laikā atēnoju savu mīļo draudzeni sirmu mežābeli. Manas pūles nav bijušas veltīgas: mežābele, tikusi pie saules gaismas, ir dūšīgi saņēmusies, un rudenī mežacūkām būs bagātīga mežābolu raža. Gan jāsaka, ka tieši saules pusē ziemas dziļie sniegi ir noliekuši vairākus alkšņus, un arī no tiem nāksies atbrīvoties. Pirms gada es te gādāju sev malku, un tāpēc šeit ierasties ir ļoti interesanti. Laucīte, kuru arvien vairāk nomāc alkšņu un bērzu jaunaudzes, ir aizaugusi ar milzīgi kuplu zāli, un mūsu autiņš tikai ar lielām mokām laužas tai cauri. Ja nu tomēr tik tālu esam atbraukuši, tad gan jau tiksim arī atpakaļ. Tāpēc bez žēlastības gāžam nost jaunos alkšņus, kuri mācas virsū jaunajām eglītēm.  Līdz mežābelei vēl neesam tikuši milzīgās zāles  un mitrās augsnes dēļ, bet jebkurā gadījumā  mums ir skaista jo skaista alkšņa malkas krava, kuru gan nepaspēju uzbildēt, bet ceru, ka pēc dažām dienām šo operāciju mēs varēsim atkārtot. Katram gadījumam varu piebilst, ka malkas pircēja bija stāvā sajūsmā, pasūtīja vēl un pie viena saintriģēja arī savu kaimiņieni. Vārdu sakot, mūsu rūpals uzņem apgriezienus.