vēl par malku ar alus piegaršu

18. jūnijā.

Tik traka un notikumiem bagāta diena man nav bijusi no neatminamiem laikiem! Un galvenais, ka nav beigusies ar kaut kādu milzīgu šaizi, jo šī šaize droši vien vēl nāks priekšdienās.  Mēģināšu pastāstīt, kas tad te  notika.

Kā jau zināms, jau kuro dienu mēs ar Uldi ņemamies pa mežu un šo nodarbi baudām gluži kā sūkājamo konfekti. Tā tas bija arī vakar.  Zāģējām , stiepām un cilājām  malkas klučus un palaikam atpūtāmies zaļajā un mīkstajā zālē laucītes malā, padzerdamies kādu malku lēta igauņu alus. Un izstrādājām perfektu rītdienas rīcības  programmu (bet tas, kas vakar bija rītdiena, rīt jau būs vakardiena, bet pa vidu ir šodiena). Nolēmām, ka šodien brauksim uz mežu, sazāģēsim visus sīkos sprunguļus, sanesīsim klučus pie ceļa, bet rīt  pasūtīsim mašīnu un no Mežvaldes flakoņiem atlasīsim pāris skaidrākus malkas kraušanas darbiem. Un tad vedīsim malku Uldim, lai viņa laulātā draudzene velti netērētu laiku un vilnas dziju, no kā adīt siltas zeķes aukstajiem ziemas vakariem. Jau laikus es sazvanījos ar šoferi, kuru arī , starp citu, sauc par Aivaru. Norunājām,  ka rīt brauksim, un viss likās it kā pilnīgā kārtībā. Bet pats nelabais arī nesnauž un tā vien gaida, lai kaut kādā veidā sajauktu kārtis un radītu jucekli.  Un tā šorīt tad, kad es jau nomazgājies un padzēris rīta kafiju,  taisos uz mežu, piezvana kāds alus pudeļu uzpircējs, kura ierašanos esmu gaidījis veselu gadu!  Manā dzīvoklī, pieliekamajā un klētiņā un sakrājies kāds 1000 alus pudeļu, kuras tad nu viņš varētu atbraukt un savākt. Viņš varētu atbraukt  ap desmitiem no rīta – tas ir tieši tad, kad mēs ar Uldi esam norunājuši braukt uz mežu. Zvanu Uldim un ziņoju, ka malkas operācija uz laiciņu tiek atlikta, bet pats pa to laiku kastēs, maisos un somās stiepju pie ceļa tās tūkstoš pudeles. Te pēkšņi zvana pudeļu uzpircējs, ka viņš būšot tikai pēcpusdienā, un lai es sēžot un gaidot zvanu. Man citas izvēles vairs nav, jo pudeles jau ir ceļa malā. Dūšas stiprināšanas nolūkos aizeju uz veikalu pēc dažām pudelēm alus, bet tur satieku  malkas Aivaru (tas ir cits, nevis mans Aivars), un viņš saka, ka nav ko čammāties – viņam esot brīvs brīdis un ka uz mežu jābrauc tūlīt. Pie ceļa nesastieptie kluči esot sīkums, to izdarīšot viņa baltie nēģeri, bet ar tām pudelēm arī tikšot galā bez raizēm. Sazvanījās ar taras bāzi un visu nokārtoja. Vārdu sakot, aizvedām tās pudeles, kuru skaits bija 998 un tās pārdevām pat par pussantīmu dārgāk, nekā uzpircējam. Vārdu sakot, es saņēmu bez 6 santīmiem 30 latus. Un tad nu braucām uz mežu. Malka man bija dislocēta 3 vietās. Pirmajā vietā, kur zāģējām tos „telefona stabus”, klučus sasviedām itin viegli, gluži kā rotaļā. Tālāk nāca tā mūsu mīļotā apse. Aivars tos resnākos klučus ar savu fiskarcirvi pārcirta uz pusēm, bet arī tas īpaši nebija vajadzīgs, jo tie jaunie zēni bija fantastiski – es, klēpī paņēmis, pienesu pie mašīnas apses kluci, bet viņš to uzmet augšā kā basketbola bumbu!  Tā tā mašīna itin veikli tika piekrauta, un Aivars varēja doties ceļā, bet mēs ar Uldi palikām kārtot nākošo kravu. Aivars atgriezās, un arī otrā krava tika sakrauta bez īpašām grūtībām, jo tie Aivara zēni bija patiešām malači. Vairāk neizteikšos, bet ar vienu no viņiem man savā laikā bija šādas tādas pārrunas, kuras beidzās ar savstarpēju sapratni, un šī malkas krāmēšana šo sapratni tikai stiprināja. Bet kā mums gāja tālāk, pastāstīšu nākamajā reizē.