Vēl par malku

17. jūnijā.

Mūsu malkas akcija pamazām sāk ievirzīties finiša taisnē. Lielā apse ir sazāģēta, bet vakar nobeidzām arī lielo bērzu. Tur nu gan bija elle! Pats bērzs, kad atbrīvojām galotni, palika karājoties gaisā kādu metru no zemes, tā ka labāku zāģēšanu bija pat grūti iedomāties. Toties pie celma tam bija pārgāzusies egle, bet uz tās krustām šķērsām vēl divas egles. Tad nu ar tā gan dabūjām pacīnīties. Visnejaukākie, protams ir tie spicie nokaltušie zari, kuru dēļ tās pagales vairāk līdzinās ežiem. Bet vienalga – sakopām praktiski visu iecerēto. Tagad varēsim vai nu pacirst lazdas, vai arī nogāzt vēl kādu egli, un tad jau vajadzētu it kā pietikt. Atliks tikai klučus sastiept pie ceļa un tad meklēt mašīnu, lai vestu to malku uz mājām. Starp citu, Uldis ir izņēmis savai mašīnai sēdekli, un tā mēs katru dienu pārvedam mājās krietnu čupu sausu egles kluču. Neskatoties uz kurināšanu, malkas šķūnī piekrāmēta turpat vai puse grēdas. Un tomēr galvenie notikumi vēl priekšā.