Dienasgrāmatas (blogi)

Aivars ar kravu aizbrauca pirmais, un tad braucām arī mēs ar Uldi. Kad iebraucām mājas pagalmā, mūs sagaidīja mājas saimniece ar ļoti vienaldzīgu ģīmi : nekādas mašīnas nebija un nebija arī bijusi. Kar sazvanījos Aivaru, atklājās, ka viņš to malku aizvedis pie manis uz Mežvaldi un arī otro kravu jau gatavojas gāzt laukā turpat pie mana ar malku jau gandrīz pilnā šķūnīša. Tikai pēdējā brīdī vēl paspēju pateikt, lai to malku ved uz pilsētu pie dēla. Atveda, paldies Dievam! Un tā nu iznāca, ka tajā trakajā steigā un neorganizētībā viena malkas krava atbrauca pie manis. Un interesantākais ir tas, ka Uldis Aivaram jautājis, vai zinot, uz kurieni vest, bet šis atbildējis – protams, ka zinot, jo vedot ne jau pirmo reizi. Un vispār jau viņam bija taisnība, jo malku viņš patiešām bija vedis gan man, gan Uldim. Divās dienās ar to Uldim aizvesto kravu tikām galā: sazāģējām, saskaldījām un sakrāvām šķūni, bet pie mana šķūņa vēl stāv vesela krava izcili skaistas malkas, bet vietas ir tikai labi, ja trešai daļai. Pārējais  būs jāved uz Kuldīgu. Bet lai būtu ar ko vest, nopirkām kravas auto, kam izlietojām visu pudeļu naudu J)