Turpinājums par malku

Otrā rītā jutāmies nedaudz it kā salauzti, bet maigais rīta lietutiņš viegli atsvaidzināja, un mežā ieradāmies enerģijas pilni. Tās trīs eglītes sastrādājām bez īpašām problēmām, pie viena papriecādamies, ka malkas kaudzīte pamazām aug. Jā, citus gadus es mežā malku zāģēju metru garos klučos, lielu darba daļu atstādams nekontrolējamiem mājas darbiem, bet tagad jau mežā zāģējam gatavos skaldāmos klučos, kurus tikai atliks pārvest mājās un saskaldīt. Bet ņem kā gribi, šī jaukā vietiņa mums tomēr bija jāatstāj, lai ķertos pie tāda nopietnāka darba. Un tā bija kāda pamatīga apse, ko pirms kādiem 3 gadiem bija nolauzusi vētra. Stumbrs, kuru ar rokām aptvert varētu laikam tikai  Gulivers, bija kādus pusotra metra augstumā no zemes vienkārši nolauzts, un tā tā apse arī bija palikusi, ar galotni aizšķērsojot ceļu. Pirms diviem gadiem es ar rokas zāģīti tai apsei nodarināju tievākos zarus un novācu galotni, pašu resno stumbru atstādams stiprākiem vīriem. Tagad nu iznāca, ka šā stiprākā vīra lomu  pienācās uzņemties man pašam. Kad bijām tikuši vaļā no resnajiem zariem un apkārtējiem brikšņiem, resnais stumbrs mūsu priekšā gulēja kā tāds sadalīšanai sagatavots kautķermenis. Kad beidzot tikām pie ērtas zāģēšanas, mūsu darbalauks bija izcils!  Stumbrs bija tik resns, ka nepietika zāģa sliedes garuma, tāpēc mēs zāģējām pa diviem: viens nozāģē stumbra vienu pusi, tad zāģu ņem otrs un nozāģē kluci līdz galam. Ak, kas tā bija par zāģēšanu! Apses stumbrs bija saglabājies tik lieliski ka par puvi pat nebija ko domāt. Kad kādu pusi bijām sazāģējuši, metām mieru. Piekrāmējuši mašīnu ar sausiem egles klucīšiem , devāmies uz māju pusi un nolēmām darbus atsākt pirmdien. Tagad tikai atliek cerēt, ka Lielais lēmējs mūsu plāniem nepārvilks svītru.