|
Kādu laiku aizņemtības dēļ tur nebiju bijis, tāpēc Aivara dārzam tuvojos ar zināmu bijības sajūtu, nemieru vai pat sirdsapziņas pārmetumiem, kaut gan Aivars par manu gājienu uz dārzu nekādu īpašu interesi neizrādīja. Kad iegāju dārzā, apstiprinājās visas manas slepenās cerības: aukstā un mitrā laika dēļ pupiņas bija samērā vienādi sadīgušas, bet ne tik daudz, lai būtu jāķeras pie glābšanas darbiem. Pats par sevi saprotams, ka arī zālīte bija sadīgusi biezi jo biezi. Sameklēju kādu no Aivara kapļiem un tā maigi maigi uzrušināju to pupu plantāciju, bet Aivars no kaut kurienes izvilka tādu neredzētu kultivatoru, ar kuru skaisti apstrādāja dobju malas. Viss bija labi, bet bija acīmredzams, ka pupiņām drīz būs vajadzīgas maikstis. Paņēmu cirvīti un grāvī sacirtu klēpi ar jauno alkšņu maikstīm, nākošajā gājienā man piebiedrojās Aivars. Viņš vēl pie viena atstiepa klēpi ar špliteriem. Tālākā mūsu nodarbe bija visai saskaņota un ražīga. Aivars ar stangu taisīja zemē caurumus, bet es tur spraudu pārmaiņus špliterus un maikstis. Resnākās un garākās maikstis salauzu uz pusēm kā saka, ekonomijas jeb racionalizācijas nolūkos. Gan jāpiezīmē, ka pēc kāda laika es paliku viens un tā arī viens to darbu nobeidzu, pie kam jāatzīmē, ka nobeigšana bija visai nosacīta tikai viena no četrām dobēm, jo pārējo nolēmām turpināt kādu citu dien. Nu nav jau kur tā īsti steigties, jo pupiņas gan ir sadīgušas ļoti vienādi un skaisti, bet vēl ir pārāk maziņas priekš tīšanās. Pirmā ravēšana ir izdarīta, bet pārējo izdarīsim bez steigas. Te gan es gribētu izdarīt vienu mazu piebildīti par to, kāpēc beigās es strādāju viens, kaut arī tās ir tikai manas personīgās domas. Redz, Aivars, kamēr viņam bija īstā sieva (kura viņu piekrāpa un aizgāja viņsaulē pirms laika), bija saimniecībā īstens vīrietis, kurš ar tādiem niekiem kā pupiņas un to maikstis, neko vis nenodarbojās. Ja vajadzēja, aizbrauca uz mežu, sagrieza tās maikstis, nodarināja zariņus kā nākas un atdeva sievai, lai sprauž kur un kā grib. Bet tādu haltūru, kādu es te izdarīju, viņš vienkārši nekad dzīvē nebija redzējis un tāpēc neziņā pacēla rokas un padevās. Es viņam arī neko nepārmetu. Jo raugi mēs šodien saspraudām maikstis tikai vienai no četrām dobēm. Ticu, ka jau rīt, kad apspraudīsim vēl vienu dobi, viņš sapratīs, ka tas ir velnišķīgi darbietilpīgs process. Tāpēc vajag rīkoties racionāli. Es negriezu nost maikstīm zarus, bet tikai noplūcu kuplākās lapas un tādus zarainus žagarus arī saspraudu dobē. Zinu no pieredzes, ka pupiņas ļoti labprāt tinas augšā pa tādiem žagariem, kaut arī skats no malas ir pabriesmīgs. Es viņam neko neteicu lai apskatās un apdomā pats, bet es ticu, ka jau nākamajā darba dienā viņš sapratīs, ka te ir arī kāds racionāls kodols, un pie tā mēs vēl atgriezīsimies. |
