Dienasgrāmatas (blogi)

10.jūnijā.

Pie Aivara aizgāju kareivīgā noskaņojumā, jo biju sagatavojies nopietnai cīņai ar maikstīm. Jutos stipri vien vīlies, kad redzēju, ka vārti ir ciet, māja ciet un no paša Aivara ne vēsts. Ko nu lai dara? Varētu jau, protams, atmest visam ar roku un klunkurot uz māju pusi, bet, velns lai parauj! – laiks ta negaida. Vēl jau nekas traks nav, pupiņām vēl tikai pirmās divas lapiņas un maikstīm laika pietiks, bet tomēr arī vilcināties nav vairs ko. Nu, jāsaka, ka Aivars man visvairāk bija vajadzīgs kā fiziskā darba strādnieks un nēģeris, kuru izkomandēt, bet reiz jau viņa nav, nācās pašam gan komandēt, gan arī tās komandas izpildīt. Aizgāju uz grāvi, sagriezu maikstis, pārnesu mājās un sāku tās apstrādāt, pie kam jāatzīst, ka tā lapu plūkšana ir pats nejaukākais un nepateicīgākais darbs. Un tomēr vēl vienu dobi apspraudu, un tas nozīmē, ka puse darba ir jau padarīta.  Te vēl jāpiezīmē, ka uzradās dažs labs skeptiķis no sieviešu nometnes, ka apgalvoja, ka  tās manas pupiņas nemaz netīšoties. Pandu – jā, bet tās otras -  nē. Ja jau būtu tā, tad man atliktu sagādāt maikstis tikai pusdobei, bet atlikušās pusotras dobes atstāt Dieva ziņā – lai aug kā grib. Tas, protams, būtu vieglākais ceļš, bet es tomēr laikam palikšu pie sava.