Dienasgrāmatas (blogi)

Es reizēm vienkārši nesaprotu, kur paliek laiks! Es nerunāju par tādām reizēm, kad pazūd mirkļi, minūtes un pat stundas esot kopā ar mīļotu cilvēku. Tas ir loģiski un dabiski, un citādāk  nemaz nevar būt, jo ne jau velti ir paruna, ka laimes mirkļus neskaita.  Bet šoreiz es runāju par to, ka ikdienas dzīvē reizēm pazūd veselas nedēļas vai pat mēneši. Liekas, cik tad sen priecājos par ievu kupenām Riežupes krastos un bērzu maigo un gaišzaļo plaukumu, bet tagad jau vairāk velk uz vasaras pusi, un es baidos nokavēt arī to. Nu, jāsaka tā, ka neesmu jau tikai gulējis un spļāvis griestos: ir jau šis tas arī padarīts, kaut arī ne vienmēr tā ir bijusi dvēseles barība. Bet ko lai dara, tāda ir dzīve. Neko neesmu stāstījis par mūsu ar Aivaru pupiņu akciju, un tagad nu gan būtu īstā reize par to pastāstīt, jo esmu saņēmis pāris smaidīgas vēstules ar jautājumu, kā virzās uz priekšu manas „pupu lietas”. Uzskatu, ka jautājumi ir uzdoti pavirši un ļoti neskaidri izsaka  paša jautājuma būtību. Ja runājam par pupiem, tad jāsaka, ka šī „lieta” nekad nenoveco, tur viss ir savā vietā, bet ne jau nu es iešu par to katram skaļi kladzināt. Tāda slimīga interese par cita „pupu lauku” tikai liek domāt, vai tik  paša jautātāja dārziņš nav  aizaudzis ar nezālēm.  Ja runājam vienkārši par pupām, tad jāatzīstas, ka es tās pats nestādu. Aivars ar Ilzi tās jau ir sastādījis, pupas ir sadīgušas, un es jau esmu ielūgts uz pupu balli kaut kad vasaras beigās. Un tagad atliek pats svarīgākais jautājums – mūsu pandu pupiņas, par kurām pastāstīšu nākamreiz.