Akcijas "PP"turpinājums

Pēc vakardienas lietus un nelielajām pupiņu stādīšanas iesvētībām šorīt gulēju kā jauns dievs, juzdams kā briest spēks muskuļos un kā strādātgriba lauž ierastos slinkuma cietokšņus. Bija vēl tikai pusdesmit no rīta, kad sadzirdēju klusus bet neatlaidīgus spērienus pa manām durvīm. Kā domāju, tā arī  bija: Aivars jau bija atnācis mani modināt un pat ieteica aiziet uz veikalu un nopirkt kādu alu acu gaišumam, par ko es viņu nosaucu par deģenerātu un Zaļā Pūķa armijas kaprāli, sev, protams, atstādams virsleitinanta vietu.  Neielaižoties sīkākās detaļās, pēc pusotrām stundām mēs tomēr ieradāmies dārzā un sākām novērtēt situāciju gluži kā kņazs Kutuzovs pirms Borodinas kaujas.  Galvenā runa, protams, bija par pupiņu sēšanas tehnoloģiju. Aivars ieteica tās pupiņas izsēt uz lauka kā, teiksim, zirņus ar vīķauzām un pēc tam ieecēt, bet te es biju pret, jo šīs pupiņas aug augstas un kā tad mēs tur saspraudīsim maikstes? Beidzot vienojāmies art ar arklu vadziņas un tālāko nokārtot uz vietas. Tā arī darījām. Man, kā lauksaimniecībai vistuvāk stāvošam cilvēkam ( jo, kā zināms, es mācījos LLA Mežtehnikas fakultātes mēbeļniekos) , tika uzticēta arāja loma, bet Aivars, kā tāds piektdienis bija tas vilcējs.  Taisni jābrīnās, cik lieliski manī bija saglabājušās vēl bērnu dienās ierastās aršanas un zirga vadīšanas iemaņas. Es nu nebūt Aivaram kā tādam ukraiņu vērsim nekliedzu Cob-cobē, bet mierīgi uzsaucu :  nū!, tprūūū! , griezties! Vagu!!! Jāsaka, ka šo pēdējo komandu viņam bija visgrūtāk izpildīt, jo vēl izgājšnedēļ, braukdams uz veikalu, viņš bija kādam sievišķim pajautājis,  vai viņa vēl atceras, kā viņi siena gubā spēlējuši papu un mammu, bet pats aiz uztraukuma nokritis gar zemi un sasitis celi. Tāpēc viņam bija grūtības tā riktīgi taisni noiet, bet es vismaz šinī ziņā  biju viņa pusē un tāpēc lielu traci necēlu. Kad vadziņas bija sataisītas, Aivars tur sabēra ideālus krietni satrūdējušus kūtsmēslus, bet es sēju pupiņas. Laipnajam lasītājam varbūt liksies, ka būtu pareizāk teikts – stādīju pupiņas, bet te nav jāaizmirst mans vecvecais išiass, kas nu nemaz neļāva saliekties, un tāpēc es tās pupiņas pa vienai sviedu vadziņā no augšas, un šī nodarbe noteikti vairāk līdzinājās sēšanai nekā stādīšanai. Pēc tam vadziņas ar grābeklīti tika akurāti aizlīdzinātas, vagu galos sasprausti marķēšanas mietiņi, un nu varēja teikt, ka darbs ir padarīts. Ak jā, nevar nepieminēt arī šā darba māksliniecisko pusi. Gar dārza malu arot pirmo vagu, Aivara galvai traucēja kāds plūmes zars, tāpēc viņš kā tāds slinks zirgs to zaru apgāja ar līkumu. Un tā nu iznāca, ka mums tās vagas bija nevis taisnas kā tādam izbijušam matemātiķim vai arhitektam, bet gan daiļi izliektas nu gluži kā viļņi ezerā, kad kāds palaidnis tur iemet akmeni. Darbs bija paveikts varens: 8 vismaz 15 m garas vagas!  Ko nu vairs, tagad tik jāsteidzas šo pasākumu labi atzīmēt, jo drīz sāks augt nezāles, un tad būs jādomā par kaplēšanu un ravēšanu. Un kur tad vēl maikstis, kuras būs vajadzīgas nu vismaz kāda kamaza krava. Bet par to galvas nelauzīsim, jo šodien mums ir darba svētki. Kad es, uzlicis Aivara cepuri, novērtēju padarīto, Aivars teica, ka es izskatoties pēc Maskavas mēra Lužkova. Nu kur vēl lielāku uzslavu var iedomāties!!! Diena nav nodzīvota velti.