|
Akcija Pandu pupiņas.
Jes! Tas nu beidzot ir noticis. Pupiņas ir iestādītas. Par to tika spriests jau no ziemas garajiem vakariem, kad reiz es paņēmu kulīti ar pandu pupiņām un taisījos tās iemērkt, lai uztaisītu sev špeizi, bet to ieraudzīja Aivars un skaļā balsī sāka brēkt, ka tā esot izšķērdība. Viņam, lūk, stāvot lauksaimnieciski neizmantota zeme, kurā varētu tās pupiņas iestādīt un iegūt bagātīgu ražu, tādā veidā stiprinot mūsu valsts ekonomisko stāvokli. Jāatzīstas, ka Aivaram, tāpat kā Lauksaimniecības ministram Rozem, es neko diži vis neticēju, bet tās pupiņas tomēr neizvārīju. Kad nu pienāca pavasars un pupiņu stādīšanas laiks, mēs arvien biežāk sākām šo jautājumu cilāt, pie kam tagad aktīvākais runātājs biju es, jo es pieprasīju lielu lauku zemes, kur tās pupiņas sastādīt. Aivaram varbūt ir milzums visādu netikumu, bet par vienu gan es varu būt drošs, ka viņš nav slinks un pilnīgi nebaidās nekāda darba. Tāpēc viņš jau laikus sakultivēja un safrēzēja visu dārzu un arī pupiņām atvēlēja tādu gabalu, ar kura ražu varētu pabarot veselu zaldātu rotu. Tagad tikai atlika gaidīt pirmo pavasara lietu, lai zeme pamostos no ziemas miega, sasūktos spēcinošo debesu valgmi un sagatavotos milzīgas ražas izaudzēšanai. Aivars jau bija gan pats izstudējis, gan arī mani apgādājis ar visvisādu lauksaimniecības literatūru, sākot ar lauksaimniecības enciklopēdiju un beidzot ar dažādām lauksaimnieku rokasgrāmatām. Visinteresantākie bija divi kaut kādi tur lauksaimnieka padomnieki viens izdots 1942. gadā, bet otrs 1944. gada beigās tūlīt pēc vācu fašistiskās armijas padzīšanas no Latvijas PSR teritorijas. Abas šīs grāmatas bija pārliecinoši gudras un pamācoši derīgas, kaut arī pēc sava satura viena no otras atšķīrās tikpat maz kā kāds oho dzīvās dzejas plaģiāts no autora darba. 1944. gada izdevuma autors bija visai kapitāli nospiedis veselas nodaļas no sava priekšgājēja darba, jo jau biedrs Ļeņins teica, ka zināmā revolūcijas attīstības posmā var sadarboties pat ar visļaunāko ienaidnieku, ja vien tas nāk par labu galvenajam mērķim. Būtiski atšķīrās tikai abu grāmatu priekšvārdi: viens mudināja latviešu zemniekus pielikt visas pūles bagātīgas ražas izaudzēšanā, lai varētu pabarot varonīgo vācu armiju un sakaut boļševikus, bet otrs savukārt aicināja pabarot varonīgo Sarkano Armiju, lai ātrāk sakautu vācu fašistiskos iebrucējus. Tagad, kad ir sakauti gan vieni, gan otri, mēs varam smelties lauksaimnieciskas gudrības no abiem izdevumiem. To mēs arī darījām. Vakar vakarā manā putnu būrī uzkāpa Aivars, nedaudz iesilis no laicīgās zaļā pūķa barības un no patriotisku emociju pārpilnības. Kad bijām apmainījušies ar laba vēlējumiem un, paceltu roku, uzsaukuši gods kalpot Latvijai!, Aivars uzsita ar kulaku pa galdu un uzbļāva: Kad mēs stādīsim pupiņas?! Tajā brīdī aiz loga nodunēja pērkons, atvērās debesu slūžas, un pār Mežvaldi nolija pirmais patiesi īstais pavasara lietus. Ar to jautājums bija izšķirts: rītausmā ķeramies pie darba. Turpinājums sekos. |
