Skopās vīrieša asaras

Vakar neko nopietnu nebiju plānojis darīt, tāpēc pēcpusdienā uzsēdos uz sava mopēda un aizbraucu pie Aivara pārspriest dažus mūs abus interesējošus jautājumus. Un izrādījās, ka esmu ieradies taisni laikā, jo Aivaram nupat kā bija beidzies alus. Aivars mani uzrunāja izmeklēti saldā balstiņā, sak, Imantonkul, vai tu nebūtu tik laipns un neaizbrauktu ar savu jauno mopēdu līdz veikalam un neatvestu kādas pāris pudeles alus?! (Par šo laipno toni es jau kādreiz laikam stāstīju, bet kādā vaļas brīdi pastāstīšu vēlreiz). Un jau stūķēja manā kabatā piecīti. Nu, jāsaka tā: reiz jau manu veco graustu viņš nodēvēja par jaunu mopēdu , tad arī manās krūtīs pamodās zināms pašlepnums un tāda kā visvarēšanas sajūta. Protams, cik tur tā darba! Es uzmetu somu plecā un cēli aizbraucu. Kad iegāju mūsu veikalā, šajā pēdējā  komunisma paliekā, tad izrādījās, ka tur nav ne tikai pārdevējas, bet arī alus nav.  Kā tas veikals velk dzīvību, ja nevīžo piegādāt pat pašu ejošāko preci – 7% alu?! Nezinu... Daudz nedomādams, kāpu virsū savam dzelzs kumeļam un braucu uz Pārventu. Nieka 3-4 km, kas gan tas ir motorizētam pircējam!  Aizbraucu uz Pārventas veikalu, nopirku alu un drāzos atpakaļ. Laika ekonomijas nolūkos braucu caur dārziem pa tuvāko – zemesceļu, bet mopēdu tīras sagadīšanās pēc aizstūmu aiz mājas stūra, jo parastajā stāvvietā grunts bija pārāk savandīta un tas rīks varēja apkrist. Kar iegāju mājā, priekšā bija tikai Ilze. Aivars esot uzsēdies uz riteņa un aizbraucis mani meklēt. Es Ilzei pateicu visu, ko domāju par Mežvaldes veikalu, tad vēl pārspriedām šādas tādas Mežvaldes tenkas, bet Aivars kā nerādījās, tā nerādījās. Beidzot izgāju laukā un ieraudzīju, ka ritenis nosviests turpat mājas priekšā zālītē, bet pats Aivars sēž uz soliņa un raud. Apžēlojies! Kas ta nu?! Pēc pāris alus malkiem Aivara sejā atplauka laimīgs smaids, un pēc nelielām pārrunām atklājās, kāda likteņa ironija bija mūs piemeklējusi.

No Aivara mājām līdz mūsu veikaliņam ir apmēram viens kilometrs. Uz mopēda turp-atpakaļ vajadzīgas nieka minūtes, bet tā kā es aizbraucu uz Pārventu, tad tas brauciens ievilkās neticami garš. Nevarēdams sagaidīt, Aivars braucis man pretī. Veikalā apjautājies pēc manis, bet bodniece teikusi, ka es veikalā šodien neesot rādījies. Nu protams – veikalā alus nebija, es tikai pabāzu galvu un tūlīt arī aizgāju. No Pārventas, kā jau teicu, es braucu pa taisnāko ceļu. Aivars savukārt konstatējis, ka es veikalā neesmu bijis un nospriedis, ka ar mani kaut kas noticis – vai nu ieskrējis grāvī un nosities, vai - vēl ļaunāk! – mani savākusi ceļu policija. Pārnācis mājās, apsēdies uz soliņa, un manis palicis tik žēl, ka ņēmis un apraudājies. Bet es tajā brīdī jau sēdēju virtuvē un tarkšķēju ar Ilzi. Tādas, redz, ir tās skopās vīrieša asaras. Un vēl jo lielāks ir atkalredzēšanās prieks ar laimīgām beigām.