|
Vai! Un nu jau jūtu, ka esmu meitenes satracinājis. Taisnību sakot, ir jau arī ar ko, tikai varbūt būtu jāņem vērā, ka tādi ziedu lauki ir ne tikai Mežvaldē, bet arī daudz kur citur Latvijā, un domāju, ka būtu visjaukākais, ja katrai no dāmām pie rokas būtu savs kavalieris, kurš to visu parādītu vēl labāk nekā es viens pats- nabaga pidulis. Un tomēr es nemetu plinti krūmos. Ja vēlaties, lūdzu, brauciet uz Kuldīgu! Tur jūs saņemsiet apmierinošu servisu visās jomās, bet no manas puses pēc izvēles, jebkādas grūtības maršrutu par visaugstāko cenu buču uz vaiga.
Šī nelielā līriskā atkāpe nekādā mērā nemazina manu mīlestību pret dabu vispār un pret mežu konkrēti. Un tas gājiens pēc gaiļpiešiem ar to nemaz nebeidzās. Pļavā, kā jau tas tika paredzēts, saplūcu gaiļpiešus un tad jau devos tālāk kā tāds no striķa norāvies auns. Izgāju taku līdz galam un apskatīju pikniklaukumu, tad aizgāju līdz žīdu piedodiet, ebreju - kappiemineklim, un tad tikai uz priekšu ar domu, ka ar līkumu apiešu tos man zināmos mežus un beidzot atkal nonākšu savā mīļotajā Mežvaldē. Bet jo tu, cilvēks, labāk plāno, jo tas Lucifers vairāk liek tavā ceļā sprunguļus. Kad biju jau nogājis krietnu šķēli, pēkšņi atklājās, ka esmu pazaudējis kuli ar gaiļpiešiem. Vainīgā vieta bija ar aci saskatāma, bet tomēr gandrīz vai savu puskilometru tālu. Un zināju es to ļoti labi. Tur man apkārt riņķoja kāds Meža tilbīšu pāris, kurš laikam tikko bija izvadājis bērnus un tāpēc tik ļoti par mani uztraucās. Tur es apstājos un arī to kulīti atstāju. Kamēr aizgāju atpakaļ, tieksme uz tālāku klejošanu it kā bija apsīkusi. Lēnā gaitā vien pamazām pārnācu mājās un jutos tik noguris, ka pat par vikiņu atcerējos tikai pēdējā brīdī. Ja viņa būtu bijusi tur klāt agrāk, gan jau būtu sasparojies ne pa jokam, bet citādi godīgi atlaidos savā migā un pat jutos laimīgs vieglā nosnaudā. Piedodiet!...:)) |
