Gaiļpieši. 2. turpinājums.

Turpinu vakar iesākto. Pats no sevis jau nekur nenoslēpsies. Šā mana gājiena formālais iemesls ir gaiļpiešu sagāde, bet galvā jau perinās domas par kādu garāku pārgājienu. Riežupes labā krasta augstā nogāze ir gluži kā nosēta ar gaiļpiešiem. Dažus es pat noplūcu, taču priekš manis šī nav īstā vieta. Vispirms jau tāpēc, ka kalnā ir mājas, un šī nogāze ir privātīpašums, kuru es respektēju ļoti stingri. Varētu, protams, plūkt bez bēdu, jo saimnieki neko neteiktu, bet mājās ir divi suņi, kuri saceltu ļembastu pa visu apkārtni. Un otrs iemesls ir tas, ka te, piesaulē, gaiļpieši jau it kā taisās noziedēt. Tāpēc dodos vien pa dabas taku uz priekšu, jo zinu, ka tur augšā kādā pļavas stūrī gan jau tos gaiļpiešus atradīšu. Taka ir desmitiem reižu ieta un pazīstama līdz sīkumiem, taču jāsaka,  ka aizgājušās ziemas sniegs te ir pastrādājis īstas negantības: zem sniega svara tievie kociņi un krūmi ir bijuši noliekti līdz zemei un izslieties atpakaļ vairs nav spējuši. Tā nu iznāk, ka visa taka ir vienkārši aizgāzta ar zariem un visādiem žagariem, ka iešana tik viegla nemaz nav. Taisnība, es jau te neesmu pirmais gājējs. Arī pirms manis cilvēki ir lauzušies cauri, šo to jau paspējuši attīrīt, šur tur taku ieminuši citā vietā. Tas takas atzars, kas veda uz Sudrabozolu, nezinātājam vairs nav pamanāms, un ja neviens to neattīrīs, tas drīz vien vispār pazudīs. Varētu jau teikt, sak, kas tad tev liedz – ņem cirvi un zāģi un attīri to ceļu, un sabiedrība būs tev par to pateicīga. Taču izrādās, ka tik vienkārši tas nemaz nav.  Jā, valstij nav naudas, par ko algot strādniekus, bet jāatceras, ka šīs naudas nebija arī Kalvīša treknākajos gados, un nekas te netika darīts. Bet ja tu pēc savas iniciatīvas mēģināsi kaut ko darīt, tad tūlīt saradīsies  kungi ar augstām Eiropas Savienības regulām, izrādīsies, ka tu kaut ko esi izdarījis neriktīgi un beigās pateicības vietā būsi laimīgs, ka esi ticis sveikā ar veselu ādu. Es sevi mierinu tikai ar vienu domu: jo grūtāk te būs tikt cauri, jo mazāk te ies tūristu grupas – mūsdienu pionieri – aiz kuriem paliks postaža un atkritumu kaudzes. Bet īstie dabas mīļotāji gan jau tiks cauri un atradīs to, ko meklējuši un ieraudzīs to, to gribējuši redzēt. Ar tādām domām galvā es eju pa šo puspamesto taku, klausos putnu dziesmas, priecājos par vizbuļiem un vijolītēm, un visādām citām meža puķēm. Kad esmu nonācis līdz īstajai vietai, strauji nogriežos pa labi, dažus desmitus metru palaužos pa brikšņiem bez ceļa, un tad esmu meža pļavas malā. Gaiļpieši būs tālāk, bet te, meža malā,  kādā mitrākā vietā  atrodas vesela pureņu plantācija – nu tik spilgti dzeltena, ka vai acis žilbst. Bet aiz tās redzams mans varbūt pat pašam no sevis daļēji slēptais un tomēr īstais gājiena mērķis. Tās ir saulpurenes. To te ir milzums! Pilnzieda laiks vēl ir priekšā, un pašlaik ir pavērušies tikai atsevišķi ziedpumpuri. Tas  nozīmē, ka pēc dažām dienām es te varēšu ierasties vēlreiz, lai no sirds  izbaudītu šo dabas brīnumu.