Dienasgrāmatas (blogi)

Kad esam tikuši lejā, mūsu priekšā ir Sipu laipas – jau tik daudz reizes aprakstītas un apjūsmotas un vēl arvien tās pašas. Jā, te nu ir tā vieta, kur Riežupe visā nopietnībā parāda savu spītību. Ar cilvēku viņa jau ir tikusi galā (vai vismaz vienojusies par neizšķirtu), bet zemei gan ir jāpiekāpjas. Cik reizes šeit ir būvētas laipas, pat es šajos sešos gados nespēju saskaitīt. Tur ir betonēti stabi, stieptas resnas troses un kas tik vien nav darīts, bet kā nāk pavasaris, tā tas viss tiek izskalots un nopostīts. Dīvaini – bet vajadzēja cilvēkam tikai paklanīties upītes priekšā, atkāpties un laipas uzbūvēt pārdesmit metrus zemāk pa straumi, lai upe tās pieņemtu kā savas un vairs nepostītu. Bet to veco vietu viņa posta un plēš ar taisni vai apbrīnojamu niknumu.  Varbūt vecās troses ir tās, kuras upe nespēj saraut. Palu laikā aiz tām aizķeras straumes nestie koki, tie aizsprosto straumi, bet tā skalo krastu un gāž iekšā arvien jaunus un jaunus kokus. Šeit varbūt ir visai pamācošs piemērs, ka ar dabu cīkstēties ir ļoti grūti un pat nevajadzīgi. Tad jau drīzāk to vajag saukt palīgā. Nujā, šeit ir dabas parks, saimnieciskā darbība ierobežota līdz minimumam, tāpēc arī var ļaut upītei plosīties kā viņai tīk. Ja tūkstošos vai pat miljonos gadu viņa ir izgrauzusi tik dziļu gravu, tad kas gan tas ir – šie daži koki gadā vai pat nieka laipa. Lai viņa rāda savu spēku!  Bet mans ceļš ved tālāk – uz Riežupes dabas taku.