Operācija "Gaiļpieši"

Šīs idiotiskās cūcības dzīvās dzejas komentāros pēdējās dienās mani ne tikai sakaitināja, bet arī sadrūvēja, tāpēc neko negribējās rakstīt, un līdz ar to palika neuzrakstīts arī mans stāsts par ekskursiju mežā. Pavasara dienas ir tik krāšņas un notikumiem bagātas, ka  nav daudz laika atskatīties uz pagājušo, jo priekšā arvien jauni un jauni notikumi un piedzīvojumi. Tā arī šodien. Bija tāds it kā prozaisks darbiņš – jāsavāc tējai gaiļpieši. Būtībā kas gan tur liels – aiziet uz tuvējo pļavu un saplūkt, cik vajag. Bet kad sāk tā nopietnāk domāt, tik vienkārši vis neiznāk. Izrādās, ka tajā noskatītajā pļavā gaiļpieši aug tikai pa ceļmalām, bet vai nu es stiepšu mājās ar mašīnu izmešiem piesātinātus ziedus! Pats drošākais, protams, ir aiziet uz Riežupi, kur mašīnas pat gribēdamas klāt netiek, bet te ir vien cits bet: Riežupe tomēr atrodas dabas parka teritorijā. Vai tur drīkst plūkt tos gaiļpiešus vai nedrīkst, es, taisnību sakot pat nezinu. Bet ja arī drīkstētu, tad vai nu man tie būtu jāplūc tieši tur, kur cauru gadu pats staigāju par dabu tīksminādamies. Lai viņi zied, bet es atradīšu kādu klusāku un nomaļāku vietu un tos ziedus salasīšu , nevienam nekādu postu nenodarīdams.

No mājas izeju, pat it kā īsti nezinādams, uz kuru pusi doties, bet kājas jau pašas nes īstajā virzienā. Nu protams, uz Riežupi.  Taka uz Sipu laipām katram gājējam ir tāds kā neliels pārbaudījums, jo tā ir stāva, slidena un velnišķīgi gara. Par augšā rāpšanos es šoreiz nerunāšu, bet arī lejā tikt ir jāmāk. Dažuviet taka ir tik stāva, ka grūti noturēties uz kājām, un tad gribas tipināt lejā tādiem sīkiem sīkiem solīšiem. No pieredzes zinu, ka šāda tipināšana vienmēr beidzas ar kritienu, un jo ilgāk un spītīgāk tu esi turējies kājās, jo kritiens ir sāpīgāks. Te ir tikai viens glābiņš: ja jūti, ka vairs nevari nobremzēt, tad atliek tikai tādiem pašiem sīkiem solīšiem aiztipināt pa pieskari takas malas krūmos un tur ieķerties zaros vai arī ar pieri pārbaudīt kāda dūšīgāka koka stiprumu. Tā tas ir. Pa šo taku diendienā iet Sipu māju iedzīvotāji un nevienam no viņiem nenāk ne prātā badīties ar kokiem vai pārbaudīt bikšu dibena stiprumu, jo ar laiku jau pie visa pierod, bet  iesācējam gan var gadīties visādi.