Dienasgrāmatas (blogi)

Par eksekūciju es saucu to smago mīšanos kalnā, kas man stāv priekšā.

No RIMI ceļš uz Aizputi iet tā slinki kalnā, bet jo tālāk, jo negantāk. Labi, ka man nav jābrauc līdz pašai Aizputei, bet tikai kādi nieka 2-3 km. Līdz slimnīcai gar ceļu iet asfaltēta taciņa. Gājēji domā, ka tā domāta gājējiem, bet es domāju, ka riteņbraucējiem, jo kājām taču tik ērti ir pastaigāties pa mīksto pavasara zālīti. Tur, kur sākas kalna stāvums, novietots plats sols, uz kura var ērti pasēdēt un sakopot spēkus pirms rāpšanās augšā. Uz tā sēž divas tantiņas. Es itin štremmi pabraucu viņām garā, bet tūlīt pat arī man jākāpj no riteņa nost, jo tādā kalnā es uzmīties nevaru. Tiklīdz es nokāpju no riteņa, tā viena no tantiņām nopukst, sak, nuja nuja. Tādi jau tagad tie jaunie ir – brauc kur pagadās, kaut vai vecam cilvēkam taisni virsū. Es nu ieklausos tā nopietnāk – vai tas būtu domāts man? Ak tu, vecā čība atradusies! Kad es zaļumballēs meitas pa krūmiem trenkāju, tu vēl zem galda ar paceltu galvu staigāji. Šito „tantiņu” es vienreiz tiku redzējis. Autobusā braucu no Rīgas uz Kuldīgu, un tad viņa sēdēja man aiz muguras un savai draudzenei lielījās, ka nosvinējusi savu 55 gadu jubileju, un kādas dāvanas māsasmeita atsūtījusi no Toronto un ka arī pati gribētu aizbraukt ciemos. Tagad, redz, es viņai braucu kājas nost! Izšķīrāmies, protams, draudzīgi. Ko ta nu mums lielu vajag – tik vien, kā nedaudz izlocīt mēli.

Aiz slimnīcas ceļš laižas no kalna lejā, un te nu ir tā vieta, kur var ļauties ripošanas priekam, bet ne jau nu ilgi. Jau pie apvedceļa es atkal esmu kājiniekos. Un tā tālāk līdz pat pašam Upīškalnam ceļš vairāk vai mazāk, bet tomēr ved uz augšu.  Brīžiem paminos, brīžiem pasoļoju un jūtos lieliski, jo nav jau kur skriet. Kā Aivars saka, vai ta man kāds dzenās pakaļ?! Ejot kājām arvien var redzēt daudz vairāk. Tuvāk un tālāk lauku mājas slīgst ziedošo ķiršu kupenās, saulē zaigo dzeltenie pieneņu lauki. Ievas vēl nav gluži pilnziedā, bet arī jau liek par sevi manīt Vēl pāris dienas un tad varēsim reibt no ievziedu smaržas. Jauno bērziņu galotnēs dzeltenās stērstes mani sveicina ar savu džiī, džiī. Cita bērza galotnē vītero cigļu bariņš, bet kaut kur tālāk mežā balodis lielās ar savu puspūru piedēto olu. Un tā gluži nemanot esmu sasniedzis  savu meža ceļa galu, un te faktiski tikai sāksies mans īstais ceļojums.