Dienasgrāmatas (blogi)

Gribu pateikt dažus vārdus par savu malkas mežu, kurš atkal ir uzvandījis tik daudz jauku un pat romantisku atmiņu. Ja nepaspēšu visu uzreiz, tad mēģināšu vismaz pa daļām.

Maijā dienas skrien tikpat ātri kā aprīlī, bet daba mostas lēni un pamatīgi. Jo nav lietus. Vajadzētu tikai vienu kārtīgu pērkona negaisu, kad mēs dažu stundu laikā būtu jau gandrīz vai vasarā. Tas, ko sola sinoptiķi, pagaidām ir kaķim zem astes. Ievziedu laikā ir aukstums – to zina katrs skolaspuika, un tā tas ir arī tagad. Un tomēr sēdēt mājās un gaidīt brīnumus arī nav jēgas. Šodien es esmu nolēmis apciemot savu mežu. No manas mīļotās Mežvaldes līdz manam mīļotajam mežam ir ap 11 km pa nemīļoto apvedceļu vai varbūt kādi 8 km caur mīļoto pilsētu. Nu ko tad – braucu caur mīļoto pilsētu, bet te jārēķinās ar vairākiem nopietniem šķēršļiem, kurus mans Aivars sauc par „guļošajiem policistiem”. Pirmais no tiem ir Pārventas veikals, kurā neiegriezties būtu apmēram tas pats, kā paiet garām altārim, nepārmetot krustu. Kad tur ir nopirks dienišķais alus, Vecais Ventas tilts pieripo klāt pats, un tie negaušas, kas pie rumbas un citur ķer vimbas, manī izraisa tikai tādu klusu un riebīgu skaudību, par kuru nevienam nestāstīšu, jo vimbas ķeras labi. Kad pārventas alus manā kuņģī ir paveicis savu mello darbu, es izbraucu cauri pilsētai un piestāju pie  MAXIMAS pačurāt un pie RIMI uztankoties par jaunu. Tur viss patiešām ir tik ierasts un pazīstams, ka nav pat uz ko uzlikt akcentu, ja nu varbūt tie soliņi autopieturā, kur var izdzert savu dienišķo alu kā dopingu pirms smagas eksekūcijas. Bet eksekūcija ir smaga.