Dienasgrāmatas (blogi)

Kā jau zināms, Aivars Ilzei nopirka kvadrociklu par 450 latiem. Starp mums runājot, tādu ķīniešu graustu bez garantijas, ka žēl skatīties . Par to naudu varēja nopirkt kādu palietotu bet pat ļoti labu skūteri, jeb rolleri, vai kā viņus tur sauc. Pats par sevi saprotams, ka es to Aivaram arī pateicu tieši un bez aplinkiem, bet Aivara atbilde bija visai pārliecinoša: bet ja nu viņa grib šito?! Faktiski tur ir arī viens cits knifs. Stabīlāk Ilze jūtas uz 4 riteņiem. Viņa māk braukt gan ar riteņtraktoru, gan ar KAMAZu, gan ar vieglo mašīnu. Bet palaikam tā gadās, ka, atpakaļgaitā braucot laukā no garāžas, viņa neaprēķina trajektoriju un mēģina deformēt mājas stūri, un tad mašīnas remonts reizēm maksā pat 3-ciparu skaitli. Lai tad labāk viņa vizinās ar kvadrociklu un skrien sienā ar to (bet redz, ka neskrien vis!)! Un tā viņa vizinās pa  Mežvaldi: te aizskrien pēc pasta, te uz veikalu pēc alus, te ciemos pie tēva, vai gluži vienkārši to savu „zirgu” padancina uz riņķa pa pagalmu. Jo tas viņai patīk. Mēs ar Aivaru sēžam uz soliņa mājas priekšā, un Aivars saka, lai Ilze aizskrien un atnes no dīķmalas tur atstāto motoreļļas pudeli. Cik ta nu tur tālu – diezin vai būs pat 100 metri, bet Ilze uzkurbulē savu dampi, un mēs abi noskatāmies, kā viņa pazūd aiz garāžas stūra. Aivars saka ar smaidu: cik maz gan vajag cilvēkam, lai viņš būtu laimīgs! Kas man tie lati – te viņi ir, te viņu nav. Nebūtu nopircis to kvadrātciklu – būtu nodzēris aliņos. Bet tagad man ir prieks, jo viņa patiešām ir laimīga. Un man ir aizdomas, ka vismaz šoreiz Aivars ir uz pareizā ceļa.