Dienasgrāmatas (blogi)

11. aprīlī.

Dienas skrien viena aiz otras. Nedēļām ilgi gaidīju pavasari ar lielu nepacietību. Nu tas ir pienācis, bet es tam netieku līdzi.  Veselu mēnesi mani ir grauzušas visādas nebūšanas, par kurām sīkāk pat negribas runāt. Šogad kā nekad agrāk skaļi jo skaļi dzied mazie putneļi. Zaļžubītes un Žubītes, Cigļi, Dzeltenās stērstes, Baltās cielavas, Sarkanrīklītes un par visu veidu Strazdiem es pat nerunāju, tāpat kā par Zīlītēm, Dzilnīšiem, Sīļiem un Dzeņiem. No rīta, kad izeju laukā no mājas, pat galva reibst no skaņu pārpilnības. Tas pats ir arī ar pavasara puķēm.  Aukstās naktis mazliet aizkavēja ziedēšanu, toties tagad visas žogmales ir kā piebērtas ar sniegpulkstenīšiem, vizbuļiem, visādiem krokusiem un māllēpenēm.  Skaisti!  Žēl tikai, ka šis pavasaris iet man it kā blakus, it kā paralēli bet es nevaru tajā ienirt ar visu sirdi. Pārāk daudz sarežģījumu ir bijis pēdējā laikā. Un tomēr tomēr. Pavasaris ir priecāšanās laiks, un uz to sevi ir arī jānoskaņo. Paldies gan tiem, kas jau paspēja mani apsveikt, gan tiem, kuri kaut vai domās to izdarīs. Un arī es jau priekšlaikus apsveicu visus to mīļos cilvēkus, kuri ir bijuši kopā ar mani ne tikai priekos, bet arī smagākos brīžos. Svētki ir svētki, novēlu visiem krietni izšūpoties un ne tikai turoties pie sētas mieta, bet arī īstās šūpolēs!!!