|
Ar Aivaru jau sen tā ir bijis: ja jau iet darīšanās, tad tikai lielajās. Un tā vienā jaukā
svētdienā aizeju pie Aivara ciemos, bet šis jau pa gabalu sauc, ka man, lūk, jāiet kā tādam darbvadītājam pieņemt darbu. Es, protams, no grūtībām nekad neesmu atteicies, itīpaši ja iet runa par Aivaru, tāpēc eju ar lielāko prieku, jo kājās man ir nelieli un viegli gumijzābaciņi. Kā jau parasti, lieta ir nopietna. Aivars ir izdomājis, ka lejā uz upi, kur viņš noķēra lielo līdaku, tagad tiks izbūvēts ceļš. Un ne jau kāds, bet divplūsmu, vai kā viņu tur sauc. Vārdu sakot, pa vienu taku ar makšķerēm rokās uz leju virzīsies zivju kārotāji, bet pa citu taku augšup pa krastu rāpsies laimīgie lomu ieguvēji. Mans uzdevums bija nokāpt lejā kā pirmajam, jau pārliecinātos, cik skaisti no apakšas izskatās šūpoles un vispār ... eh! Dzīve ir skaista!!! Izrādījās, ka Aivars pie tās ceļa būves patiešām arī bija pielicis roku, jo visur apkārt mētājās bebru sagrauztas un Aivara sazāģētas malkas pagales. Tā aizrāvušies ar iešanu, mēs pat netaisījāmies kāpt atpakaļ kalnā bet turpinājām vien soļot pa mežonīgo krastu un pa ceļam mēģinājām atrast Aivara Huskvarnas pēdas. Kā jau tas savureiz tika atzīmēts manos ierakstos, šis Riežupes posms ir nu taisni neciešami sarežģīts, un tomēr mēs beidzot nonācām pie tās gravas, kur pērnajā pavasarī es iestrigu dubļos un gaidīju savas nāves stundiņu. Pats par sevi saprotams, ka es Aivaram to visu ļoti krāšņi izstāstīju, un kad gājām pa šīs gravas deltu es uzsitu ar kāju pa sasalušo māla kārtiņu un atgādināju, ka šeit apakšā it visīstākais staignājs. Aivars ar smaidu paņēma savu nūju un ar spēku iespieda mālos, bet nūja kā uz burvja mājienu viegli iegrima mālos visā savā turpat vai pusotra metra garumā. Lieta bija nopietna. Uzmanīgi pārgājām pāri tam mālu sanesumam, līdz nonācām pie kādu metru plata strautiņa, kas tad arī bija šīs gravas autors. Ledus vēl likās tīri stingrs. Aivars uzmanīgi uzkāpa uz ledus, ar cirvi iecirta pretējā krastā pakāpienu un veiksmīgi izkāpa sausumā. Man likās, ka otrreizēju slodzi ledus varētu neizturēt, tāpēc mēģināju lēkt pāri, bet sava labi nobarotā vēdera dēļ nenoturēju līdzsvaru un ielēcu atpakaļ strautā. Ledus ielūza, un es ar ieplestām kājām paliku iestridzis mālos tieši līdz šekumam. Nu ko lai saka, tas jau bija pie paša krasta un arī Aivars bija klāt. Novilku zābakus, izlēju ūdeni, izgriezu zeķes, un abi laimīgi smiedamies devāmies uz māju pusi. Kamēr tiku līdz mājām, manās kājās aukstums vairs nebija pat manāms. Pārģērbu bikses un zeķes, piebrauca Aivars ar mašīnu, un jau pēc dažām minūtēm mēs pieklupām pie Pārventas veikala. Es, protams, pagrābu Benediktīnu, bet Aivars arī savu alu iekampa kā zirgu zāles pret vīvelēm. Ar to tas arī beidzās. Otrā dienā aizbraucu uz Kuldīgu un krietni vien izvandījos pa RIMI, bet vakarā jau biju tik slims, ka nespēju aizbraukt uz Rīgu. Tagad ārstējos un pats nezinu no kā - no saaukstēšanās vai no RIMI saķertās gripas. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka bez zālēm jāārstējas veselas 7 dienas, bet, ejot pie ārsta - tikai vienu nedēļu. Ārstēšanās procedūru izvēlējos pēc pirmā varianta : 7 pudeles brendija 7 dienās. Bet Riežupes krasti tomēr bija skaisti!!! |
