|
Šodien atkal pelēka un drēgna atkušņa diena. Tādā laikā fotoaparātu var mierīgi atstāt mājās, jo nekas vairāk par melnbaltām bildēm neiznāks. Arī pats vari sēdēt mājās pie televizora, iesūkt kādu draņķīgu Lāčplēša alu un pētīt kalendāru. Bet ja izdodas saņemties, tad var iziet arī laukā, un tad izrādās, ka tik traki nemaz nav, tikai kaklā jākar binoklis. Kāda nu tā ziema ir izdevusies, ar tādu arī jāsamierinās, bet putni tomēr jūt, ka saule pagriezusies uz mūsu pusi. Ja nekur nesteidzas, bet kaut vai tepat mājas tuvumā pastaigā lēnā garā, arī tad var redzēt daudz interesanta Man te ir izstrādāti daži nepilnu stundu gari maršrutiņi, kur arī sliktā laikā var palocīt kājas un pavēdināt plaušas. Viss ir it kā pazīstams līdz pēdējam sīkumam, un tomēr garlaicīgi nav nekad, jo dabā viss mainās. Katram ievērības cienīgam objektam es esmu piešķīris savu nosaukumu, jeb vārdu, jo tad ir vieglāk orientēties gan rakstot, gan sarunājoties. Šodien esmu nolēmis apmeklēt Zemeņu izcirtumu. Skaists nosaukums, it sevišķi jau tādā drēgnā ziemas dienā. Jā, kad es ar to iepazinos pirms kādiem piecarpus gadiem, tad gan tas savu nosaukumu attaisnoja ar uzviju. Kādreiz senos senos padomju laikos te slapjam egļu mežam cauri gāja Rīgas Kuldīgas ceļš. Kad šoseju pārbūvēja, šis ceļa posms palika neizmantots un pamazām aizauga. Kāda vējgāze šo mežu pamatīgi papostīja, un tas tika izcirsts, bet tā kā jauno ceļu būvējot tika aizbērti arī daži svarīgi novadgrāvji, tad šā izcirtuma vietā pamazām izveidojās purvs. Pareizāk pat būtu teikt tā, ka vienpus vecajam ceļam izveidojās purvs, bet otrā, sausākā puse tika pamesta Dieva, jeb visādu krūmu ziņā. Un tad, kad es pirmo reizi te ierados, bija taisni zemeņu laiks. Gāju pa šo veco pusaizaugušo ceļu un ik pēc dažiem soļiem atradu meža zemeņu pudurīšus, kurus akurāti nolasīju un apēdu, un jutos laimīgs. . Gar vecā ceļa malu jau bija saauguši krūmi un aizseguši visu izcirtumu, tāpēc no ceļa tas vairs nebija redzams. Bet tad it kā pat nejauši pārkāpu pāri grāvim un iegāju tālāk izcirtumā . Ak, Dievs! ko es tur ieraudzīju! Starp retiem avenājiem un krūkļu krūmiņiem vīdēja saulē izbalojuši resni egļu celmi, bet ap tiem viss bija burtiski sarkans no zemenēm! Ēdu, cik sirds vēlējās, tad atlaidos uz muguras sausajā zālē un sūnā, skatījos, kā pie zilajām debesīm peld balti mākoņi, un man gandrīz vai kļuva kauns par to, ka es te viens tā ganos, nedomādams par saviem tuvākajiem. Bet arī lasīt tās ogas man nebija nekādas vēlēšanās. Otrā dienā es šurp atvedu savu dēlu ar vedeklu, bet uz brīvdienām arī savu laulāto draudzeni, kura tad vēl strādāja Rīgā. Mēs vienkārši ēdām, cik gribējām, un neko nelasījām, un tieši mantkārības trūkums varbūt bija tas, kas šos mirkļus padarīja tik saulaini gaišus un neaizmirstamus. Nākamajā gadā ogu bija ievērojami mazāk, bet tomēr pietiekoši, lai varētu krietni saēsties. Tagad zemeņu tur vairs nav, jo visu ir pārņēmušas lazdas un citi krūmi, par kuriem varbūt pastāstīšu citreiz. Arī ceļš ir tik stipri aizaudzis, ka par ceļu to vairs grūti saukt. Bet nosaukums tomēr ir palicis zemeņu izcirtums un zemeņu taka. Mans stāsts ir jau pārāk ievilcies, tāpēc par to, kā pārnācu mājās, pastāstīšu citreiz. |
