Dienasgrāmatas (blogi)

Kā zināms, laiks jau vairākas dienas ir un paliek nemainīgs, un tālāki klejojumi izpaliek it kā kaut kādu objektīvu iemeslu dēļ, bet būtībā jau tāpēc, ka laiks ir nemīlīgs. Jā, protams, arī tas varbūt ir objektīvs iemesls, jo fotoaparātam nav darba., ja nu netrāpās kāds gluži necerēts un neplānots kadrs, kas tūlīt pat var kļūt par šedevru. Bet uz to cerēt ir grūti. Bet pastaigāt tomēr gribas, par ko jau liecināja mans pēdējais ieraksts, kad gāju uz pavisam tuvo Zemeņu izcirtumu.

Labi, Zemeņu izcirtums vismaz ziemā faktiski ir tukša vieta, bet vasarā par to varētu stāstīt ļoti daudz.  Pēc diviem gadiem zemeņu laiki izbeidzās, jo tās pārmāca visādi  krūmi – avenāji, kārkli, krūkļi, bērziņi,  apsītes, ozoli, bet pats galvenais – lazdas. Faktiski kas nu tās par lazdām – tādas pāris metrus garas stibas, bet tas gan jāatzīmē, ka aug viņas mežonīgi ātri. Tas bija 2007. gada vasarā. Eju savā nodabā pa to taku un it kā nejauši uzmetu skatu lazdu krūmam. Mīļais Dies’!  Krūms ir pilns ar riekstiem! Un ne jau viens vien, bet tādas ir visas lazdas, cik vien var saskatīt. Noplūcu vienu riekstu pamēģināt, bet izrādās, ka rieksti vēl ir stipri vien zaļi, tātad ar ražas novākšanu vēl nav kur steigties. Bet tā nu ir, ka riekstiem pilna lazda mežā tev nav āboliem pilna ābele augļu dārzā. Te to konkurentu ir daudz, un viss ir atkarīgs no tā, kurš pirmais tiks klāt. Tā vismaz liekas pirmajā mirklī, bet kad labi padomā, tik traki nemaz nav. Vāveres diezin vai ložņās pa šiem tievajiem zariņiem, un ja kāda arī nejauši iemaldīsies, tad lai viņa ēd vesela! Ar sīļiem ir citādāk. Tie ir čakli darbarūķi, un arī viņu pašu ir daudz pēc skaita, bet arī te nekā traka nav: Jo sīlis jau nav ne tik dumjš, ne mantkārīgs kā cilvēks – zaļus un negatavus riekstus viņš nevāks, bet kad pienāks īstais brīdis, tad lai vāc vesels!  Gan jau pietiks gan sīlim, gan man, un galu galā, stingri ņemot, kurš gan te ir tas īstais īpašnieks?! Es jau nu savus noteikumus te neuzstādīšu. Ja nu varbūt to vākšanu uzsākšu nedaudz agrāk par sīli – tad, kad rieksti gan samērā viegli atdalās no kauslapiņām, bet vēl laukā nebirst. To momentu vajag labi notrāpīt. Un tāpēc es ik pa laikam aizeju apskatīties, kas tur notiek. Ak jā, ir vēl vien konkurents un pie tam pats bīstamākais. Tas ir cilvēks. Ja šajā lazdu plantācijā ienāks kāds no vietējiem „aborigēniem”, arī tad nekāda nelaime nenotiks – sapazīsimies, lasīsim kopā, papļāpāsim, un riekstu pietiks gan vienam, gan otram un vēl pāri paliks. Bet nedod Dies’, ja te parādīsies čigāns! Jau pēc neilga laiciņa te būs klāt vesela varza, un dažu stundu laikā viss tiks notīrīts ar visām lapām pat tad, ja rieksti vēl būs zaļi un negatavi. Nu, jāsaka, ka tajā vasarā  nekas traks nenotika. Neviens te nenāca, neviens neko nepostīja, bet es lēnā garā šķinu vienu krūmu pēc otra. Pielasīju veselus 6 spaiņus, izbēru istabā uz grīdas žāvēties, tad tīrīju, lupināju un šķiroju, bet „gatavo produkciju”dalīju radiem un draugiem. Tā, lūk! Bet vai tiešām šo Zemeņu taku tāpēc uzreiz vajag pārdēvēt par Riekstu taku? Diezin vai. Aizgājušajā rudenī riekstu praktiski nebija, nu varbūt tik, cik garāmejot noplūkt uz uzlikt uz kārā zoba. Bet bija kas cits...