Dienasgrāmatas (blogi)

Šorīt pamodos saīdzis. Tas stulbais dzenis bija izdomājis brokastot līdz ar mazu gaismiņu. Es guļu tādā saldā rīta nomiedzī, kad  pēkšņi aiz loga – dun-dun-dun! Pēc brīža  atkal un atkal. Neizturēju, atvēru logu, aizdzinu viņu prom, piedraudēju ar kulaku un līdu atpakaļ migā. Tik daudz jau paspēju ievērot, ka laukā atkal tas pats drūmais, miklais un pelēkais atkusnis. Nolēmu pieteikt ziemai boikotu. Aizgāju uz otru istabu, kur dzeņu nav, bet galva pavērsta uz austrumiem, palīdu zem segas un sāku demonstratīvi gulēt. Bet veca koka māja ir tikpat skanīga kā vijole.  Nu neļāva tas dzenis man vairs aizmigt, kaut arī novārtījos vēl krietnu stundu un šajā laikā pat piedraudēju viņu izbāzt un pakārt istabā pie griestiem.  Bet dzenis bija izdarījis arī vienu svētīgu darbu – viņš lika man vēlreiz paskatīties debesīs, bet tur spīdēja spoža saule, kuras staros zaigoja ledus kristāliņi cerīņkrūmā, un diena solījās būt brīnišķīga. Ātri vien sataisījos un gāju laukā. Pirmā doma, protams, bija aiziet atkal uz to stigu pie Riežupes, par ko stāstīji iepriekšējā reizē,  un papētīt to krastu uz leju pa straumei. Uzreiz jāatzīstas, ka šo mērķi nesasniedzu. Izrādījās, ka šis pēdējais sniegputenis, kas mājās likās itin pieklājīgs, bija bērtin piebēris ar sniegu gan ceļus, gan meža takas, gan pašus kokus. Pa nemītu meža taku bridu gandrīz vai līdz puslieliem, un laisties lejā uz Riežupi būtu gandrīz vai neprāts. Nu labi, nedarīju to, bet gāju pa visādiem ceļiem un neceļiem, pārsvarā jau zināmiem,  un priecājos par mežu. Ekspedīcija lai paliek citai reizei, bet šoreiz izstaigājos tāpat vien ar atvērtu sirdi, bet vēl vairāk – ar atvērtām plaušām. Kad pēc divām stundām pārrados mājās, jutos gluži kā kāda eliksīra pārpilns. Mežā bija jauki.