|
Šogad ziemai vienmuļību gan nevar pārmest. Vēl vakar vakarā pirms gulētiešanas izgāju laukā pastaigāties un aizgāju līdz mežam. Viss tik sauss un tīrs gluži kā svētkos. Un gaiss tāds svaigs svaigs...
No rīta pamodos no neparasta gaišuma logā. Izrādījās, ka laukā viss ietīts baltā miglā, gluži kā pienā. Kad izberzēju miegu no acīm, sapratu, ka ne jau migla vien dod to baltumu. Naktī bija uzsnidzis pamatīgs sniegs, un atkal klāt jauna ziema. Čaklāki cilvēki zina stāstīt, ka no paša rīta esot pat saule spīdējusi un migla uznākusi tikai vēlāk, bet ko nu par to... Aunu kājas un taisos iet. Un kurieni vēl pats nezinu. Varētu aiziet paskatīties, ko dara bebri, varētu aiziet tālāk līdz Riežupes rumbai. Varētu aiziet līdz Dzelmju laipām un līdz mazajam ūdenskritumiņam. Varētu vēl daudz ko, tikai nav jāaizmirst, ka vismaz puse no visiem maniem maršrutiem ved gar Aivara māju, bet tur ceļš ir ļoti slidens un tā vien velk vienā noteiktā virzienā. Bet tā jau dzīvē bieži vien mēdz gadīties, ka tu, cilvēks, gudro un plāno, bet te pienāk Lielais Lēmējs un izdara visu pa savam.
Un tā, lūk, es, uzkāris fotoaparātu plecā, izeju no mājas un ko es redzu! Mājas priekšā pie bērza stāv Aivara velosipēds, bet pats Aivars izmisīgi spaida mobilo telefonu, jo grib piezvanīt man, bet aizmirsis manu numuru. Aizvakar viņš no manis bija aizņēmies 10 latu un tagad par visām varītēm grib atdot, lai Ilze nepaspēj tos izskaust., bet kāpt augšā pa manām stāvajām trepēm viņam negribas, itsevišķi jau skaidrā prātā. Nu ko nu vairs mans ceļš bija jau paša Likteņa iezīmēts. Tā, draudzīgi sarunādamies, aizgājām līdz viņa mājām, es iegāju iekšā paciemoties, bet kā tas beidzās, visi jau smaida, zinādami labāk par mani. Bet ne vella! viss beidzās pavisam citādāk, un kā par to pastāstīšu pēc īsa brīža. |
