Šodiena ir vakardienas kopija, tikai ar to starpību, ka nav neviena saules stariņa, un līdz ar to nav nevienas krāsas. Viss ir kaut kas vidējs starp melnu un baltu, un tas ir pelēks. Pelēka zeme, pelēka debess, pelēki koki un beigu beigās arī pelēkas domas. Tā nevar! Es ceļos un aunu kājas. Kas man liedz! es varu iet ilgi un ļoti tālu. Sniega praktiski nav, bet zeme puslīdz sasalusi un pa dubļiem jāmīcās nebūs. Paliek tikai viens jautājums : uz kurieni? Bet man jau ir zināma sensena gudrība: ja nav ko dzert, - dzer alu, ja nav kur iet, - ej uz Riežupi! Un es eju. Sākumā tā pavisam rātni un godīgi pa ceļu vien uz Riežupes tiltu. Ceļš, kā zināms, nu jau sen ir norakstīts un netiek vairs labots, tikai maņģeniešu mašīnas spītīgi brauc gan pa šo ceļu, gan pa norakstīto tiltu, un, kaut arī bez riteņiem, arī es daru to pašu. Pēdējā sniegavētra ir bijusi visai izvēlīga tā ir izgāzusi ar visām saknēm kuplas un zarainas blīgznas, citus kokus gandrīz nemaz neaiztiekot. Kāds dīkdienis , pie tam par baltu velti, ceļu no šīm blīgznām tomēr ir atbrīvojis. Labi, kad cilvēkam neko par varītēm neuzspiež tad viņš iet un dara tāpat bez maksas , tikai savas plikās sirdsapziņas un veselā saprāta vadīts. Un izdarītais, kā likums, vienmēr ir atrodams par labu esam. Šo no kritalām attīrīto ceļu arī es atradu pat pietiekoši labu, lai dotos tālākā pastaigā gar Riežupi. Šis pusceļš-pustaka, kas nogriežas no galvenā ceļa tuvāk Riežupei, man ir ļoti labi pazīstams, un pa to var itin ērti aizkļūt līdz Ostiem Ēvalda Valtera mājām un tālāk līdz Smilšu alām. Eju vien, bet īstas pārliecības nav, ka man uz turieni būtu jāiet, jo tas ir diezgan tālu, un pie viena pašlaik tur nav ko darīt. Laipodams pa mežacūku rakumiem, nonāku pie stigas. Tā ir tāda neparasta stiga. Nevienā topogrāfiskajā kartē tā nav uzrādīta, bet sava izvietojuma dēļ tā ir visai interesanta. Sēņu laikā pa to ir grūti iet, jo tad ir jāiet tālu lejā no kalna, jābrien cauri dubļiem, slīkšņām un grīslim , bet kad beigās nonāc līdz upes palienei, ir grūti tikt kaut kur tālāk brikšņu un lielās zāles dēļ. Un beigās tā šķērso Riežupi, un tu paliec ar garu degunu.Tagad viss ir pavisam vienkārši krūmi ir bez lapām, zāle nokaltusi, bet dubļainās ieplakas ir aizsalušas. Un tā nu es laižos lejā uz Riežupi, aizmirsis par saviem grandiozajiem plāniem. Sasalusī māla virskārtiņa itin viegli notur cilvēka svaru, un jāatzīstas, ka pa šo stigu tik veiksmīgi es vēl nekad netiku gājis. Lēzenākās vietās kāpju tāpat, stāvākās - sagrābju kādu lazdas maiksti un, pie tās turēdamies, laižos lejā kā no kāda slīdkalniņa.. Un tā tik uz priekšu, kamēr esmu nonācis itin plašā palienē, pa kuru tad nu vijas šī spītīgā upīte. Stāvais, kritalu nosētais pretējais krasts, kaut arī labi zināms no sēņošanas laikiem, taču tā arī ir palicis svešs. Vispār, ja runājam par Riežupi, tad man jāatzīstas, ka man mūžā ir bijis maz tik mežonīgu un nepieejamu upju. Nu ak tu, kungs! pēc kartes nieka daži kilometri, vai gan tur būtu daudz ko lieki galvu lauzīt! Un tomēr jau piekto gadu viņa man ir un paliek sveša un noslēpumaina. Var jau būt, ka šeit vainīgs arī gadalaiks. Es jau teicu, ka šodien viss ir tikai melns, balts un pelēks. Pie upes atradu arī zaļo un brūno krāsu, un var jau būt, ka tieši tas man lika it kā atjēgties. Nekas jau nav noticis, tikai laiks ir tāds dīvains. Bet varbūt tieši tas ir tas, kas vajadzīgs, lai saprastu, ka šī negantā upīte ir skaista katrā gadalaikā. Gar krastu nonācu atpakaļ līdz tiltam, pārgājiens it kā nedaudz pajucis, bet sirdī tomēr tāds miers un apmierinājums, jo galu galā nav jau lakstīgalu laiks... |
