Dienasgrāmatas (blogi)

Iegājis Aivara mājā, es skaļi iesaucos, ka nekādas alus dzeršanas sacīkstes te nenotiks, jo man ir jāiet pārbaudīt, kā tādā miglā jūtas Riežupe. Aivars atmeta ar roku un aizgāja labot Ilzes kvadrociklu, bet es no piekalnītes pa taciņu devos lejā uz Riežupi.  Tur ir tāda vecveca un senzināma taciņa, bet kā par spīti tā iet tieši pa kādu ministrautiņu, un tāpēc gan vasaru, gan ziemu tur ir slapjš. Kā jau zināms, pagājušajā naktī uzsniga itin pamatīgs sniegs, kurš skaisti nosedza gan takas, gan strautus. Un kad es, tā bezrūpīgi sabāzis rokas kabatās, pagājos pa to slīpumu, tad vienā mirklī un bez domāšanas  kā nopļauts atrados uz muguras, jo apakšā bija palicis vēl agrāk nomīdītais ledus. Tas bija skaisti! Neko nesasitu un nejutos apbēdināts, bet tas tomēr lika kaut mazliet uzmanīties.  Riežupes ieleja bija gandrīz vai fantastiska. Biezajā miglā neko daudz uz priekšu nevarēja redzēt, un tāpēc visi attālumi likās it kā sarukuši. Pastaigājos pa apsnigušajām laipām , pa piesnigušajām taciņām, uzkāpu augšā uz pamesto zivju dīķi un vispār izstaigāju visu pēc pilnas programmas, domādams, kā te izskatīsies vizbuļu laikā. Jā, par vizbuļiem domāju visvairāk., jo man jau ir apnikusi šī ziema, lai cik dīvaina un dažāda tā nebūtu. Un nav ko liekuļot! Iešu, priecāšos par piesnigušajiem mežiem un zvēru takām, par dzeņiem, dzilnīšiem, zīlītēm un saviem vārdabrāļiem zeltgalvīšiem, bet kaut kur dziļi dziļi sirdī tomēr glabāšu domu par vizbuļiem. Par vizbuļiem, par ievām, par margrietiņām, par lakstīgalām un silto silto vasaras sauli. Jo mana stihija tomēr ir vasara. Vajag tikai sagaidīt!