Ie tādas pamatlietas, bez kurām nevar neko uzcelt - ne māju, ne ģimeni, ne dzīvību ... nu neko. Viena no tādām pamatlietām - pamatvērtībām, pamatbūtnēm ir Māte. Viņa ir tā, kas mūs ir palaidusi dzīvē, matērijā. Viņa ir iesākusi mūsu katra biogrāfiju un vijas tai līdzi. Pat aizgājusi mūžībā, Māte nepamet mūsu domu pasauli - viņa stāv modrībā par savu bērnu, raida zīmes - tā uzrunājot vai brīdinot, ko tik reti kad mēs mākam uztvert . . . un vēl retāk - izprast.

Mans pirmais muskulis,

mans rīšanas muskulis atceras :

Pat pirmo pienu zīdām jau ar spēku.

Ar spēku brēc pēc krūts,

ar spēku kliedz, kad bail ;

no mātes krūts es iemācījos gribēt.

  . . . neaizmirsīsim sveikt savas Mātes, kamēr ir ko sveikt, JO - mūžam saule debesīs, ne mūžam Tēvs, Māmiņa . . . vēl jau nekas nav nokavēts, vel to var paspēt. Sveiciet tie, kuriem ir ko sveikt - ar to jūs arī esat bagāti.