Šorīt jūtos nelāgi.  Sevis pēc - nē. Man ir skumji par cilvēku nelietībām, ko viņi sastrādā citiem . . . nu šajā gadījumā - man :  ar brutālu plēšanu ir apšķīti zariņi ceļmalas tūju žogam. Ir palikuši neglīti robi, ir savainots kociņa stumbrs. Sāp man. Sāp kociņam. Ne jau skopums manī ir ierunājies, nē! Runa ir par attieksmi. Vai tad grūti bija pienākt pie manis un izstāstīt savu vajadzību? Ak, Dievs! - lai es atteiktu? . . . es pat priecātos, ja man būtu izdevies cilvēkam izlīdzēt ar nepieciešamo zariņu! pat stādiņu būtu palīdzējusi izgādāt par smiekla samaksu - un tad pašam būtu ko pašķīt turpmākos gadus visādos dzīves gadījumos . . . bet, ko nu vairs - izdarītam neko nepadarīsi! :(((

Tādi mēs esam - tik dažādi . . . bet lai veicas visiem! . . . arī tiem, kuri izrīkojās šadi. Dusmīga es neesmu - man tikai sāp . . . un kociņam sāp.