Alis

Ta nu tā, tāmen unt herren, man i jumsīm viens jautājiens. Bet vispirms – neliel priekšvēstur.

Vakar mēs a kaimīn Dievīntēv bī sarunāš, kā katr piektiens vakaru pasēst un pasērst tepat mana mīļā Purmalas pilsētas pura malas akača malīnā. Beigās gan šis – vecaš lops – pie manis neatnāca – esot tak kaut kād mūs sportist uz Indī vai uz kurientur aizbraukājuš, it kā paš mājās bumbu mētāt nevarēt.

Nē, nē, nevajag pārprast, es nav sport pretinieks. Visu veco vellu vecaš vells tāds nav un nevar būt. Ar pašam reiz pa reiz nag burtisk niez pavingrot un sūn un piep no savīm vecīm kaulīm notriekt. Bet – ja ir sarunāts ar draug vai ar kaimīn pasēst un pasērst pie kād traucīn āl vai stiprāk padzērien, tad tur nu nekād kaulīn un muskulīn patricināšan nevar svarīgāk būt. Jo īpaš tād, ko tik pa to muļķ kast – televīzor – var vērot.

Ta nu sēž es viens pats un sūc sav sūnain alīn uz to sav akačmal, bet nelaim jau, kā sak, nenāk brēkātam. Pēkšņ man degunpriekš nobremzē jaunāks paaudzs putekļsūcējs – nu tas vell aparāts, kas bez vad un bez drāt pats zin, kur un kā skriet – un no tā nokāp negaidīt ciemīn. Vien no man mazmeitīn. To vecāk nebī laiduš pa vasar pie mans, bet ņēmūš līdz kaut kād sav ceļojums uz Jaunpiebalg vai Jaunzēland – es vairs īst neatcerās, uz kur.

Bet, īsāk sakot, vis trīs uz to vell nostūr aizdzinušēs, vecīm jau tur nekas prātīgs neesot sanācs – vis braucien laik pavadīš uz maiņ iekš gult un uz pod – it kā kaut ko slikt saēduš vai sadzēruš. Bet mazmeitīn mazpecīn slikt palics taisn, ka mūs gal atkal no lidmašīns izkāps. Temperatūr debesīs, vem ka traks. Nu, vienīgs labums, ka pa otrgal nekas ārā neskrien.

Vecāk neko nezin – tiem uz dārb šodie jāskrien, tāpēc atsūtīš skuķ pie māns. Esot takš zvanīš, bet es, ja godīg, uz nāburgpap drusk sadusmojs būdams, a to sav telefon daž ne pārāk smuk liet izdarīj, tāpēc neko pa to nezināj. Tagad es atkal sēž uz to sav akačmāl, gaid, kad mazmeitīn pamodīs un es cer, ka jutīs labāk, lai es var aiziet uz Purmal tirgcentr nopirkt sev jaun to bezdrāt aparāt.

Vis nakt es skuķam priekš lasī tos pasaks par to Alis iekš to brīnumzēm un to aizspogulī. Un man radās vien otr jautāšen. Nu, piemēram, kas ta iekš to pudelīt bi iekš, ka tād brīnum sāk rādīties. Vai kas tās bī pa sēnītem, no kā viņ tur vēl rauj lielāk vai paliek mazāk – es jau vairs neatcer. Vai tur kūcīn ar viņ ēd, kas atkal lik visād muļķīb skatīt. Un kas viņ tas pa ūdenlīdē tērp i bīš mugurā, ka, vienalg, vai vīn aug lielāk vai paliek mazāk, bet kleitīn i uz viets un tur stingr, ne nost krī, ne puš plīst. Un cik ta viņ tai sirž karalien iekš to kārt pazaudēj. Un vai rifkarīl i tas pats kraukl, kas pār nodaļ tālāk tā pārbiedē Ņurbul a Burbul?

Avārdcīt, jāsak, ka, es tur pa to kāršspēl un to šah spēlēšan lasot, nāc uz tād dom, ka jāiemāc mazmeitīn, kā zolīt spēlēt, bet tur, kā zināms, vaig trešo. Es jau varēt zvanīt nāburgpapam, lai šovkar viņš bruņojs ar alinīm un šnabīšim un nāk pie mans spēlēt, bet tas telefons tak pagalam. Es vēl tā cer, ka meiten jutīsies labāk, bet ne tik lab, lai tūlīt atkal mukt prom uz sav māj. Bet, kamēr viņ nav modus, es ne pēc kād telefon, nekur nevar iet.

Tā kā – ja te kād grib ar mums ar meitēn šovkar zolīt saspēlēt, lai dod ziņ. Es gaidīs. Baidīdāms no visād trop drudž un lop drudž, un sazin ko vēl, vis paragans man šobrīd ir sav durvs noslēguš, nekas cit neatliek kā meklēt cit spēlētā.