Slapjā fotosesija -10

Nākamajā svētdienā Maiga redzēja savā aiz-fonā ziņu no Mārītes: "kad uzcelies, tad piezvani". Maiga paskatījās uz aizvien guļošo vīru, kurš bija noguris pēc sava enduro brauciena ar draugiem. Viņa elpa bija mierīga un ritmiska, tātad gulēja ciešā miegā. Bērni vēl bija pie vecmāmiņas, mājās būs vakarā. Nu tad bija miers - un mirklītis rīta sarunai...
Sieviete izgāja ārā no dzīvokļa koridorā, lai ar savu runāšanu netraucētu ciešā miegā esošo dzīvesbiedri un...
- Čau Marīt, kas noticis? - Nekas slikts, mans viriņš bija sajūsmā par paša uzņemtiem kadriem, kad sandales bija lietū. Vēl šodien nevar no tā attiet. Grib, lai šodien mēs turpinātu.- Man liels prieks par to, manējais gan bija vakar tālu prom un tagad atpūšas smagā miegā.
"Kāds prieks, ja ģimenē valda saskana ne disonanse", Maiga pie tā paša nodomāja. "Manā ģimenē tāda noskaņa nav". Atcerējās, ka dzīvesbiedrs "uzbrauca" par nesakārtoto dzīvokli, šodien bija jāsēž mājās un jāpilda obligātie sievas darbi. Tomēr apziņa bija mierīga - jo šī nebija dzīves pēdējā diena...
Tādas domas izšāvās zibenīgi Maigas galvā, kamēr Mārīte telefonsarunas otrā galā turpināja: - Vīrs no savas algas solījās vēl piepirkt kādus 2-3 pārus sandales lietainām dienām. Domā pat kādu saiti uztaisīt internetā par godu šādam priekam...
Saruna ievilkās līdz brīdim, kamēr Maigas vīrs izbāza galvu caur dzīvokļa ardurvīm un uzsauca: brokastis gatavosi?
Maigai nācās vien noraut sarunu ar vārdiem - Līdz turpmākajam, padod zinu ja kas.