Mūziciņa

Šovakar druscītiņ mūziciņu ienāca prātā paklausīties. Varat minēt apaļas trīsdesmit septiņas vai pat trīsdesmit astoņas reizes, kādu tieši mūziciņu es klausos. Nelabas aizdomas, ka neuzminēsat tāpatām neviens, bet – šovakar esmu labā omā, tāpēc ļauju minēt tik daudz. Atšķirībā no mana kaimiņa – bērzlapu un apšu kundziņa, kas bija atnācis šorīt uz manu akaci pasērst. Sodījās, ka ar māgu neesot kas labi un tā vien okstījās riņķī, vai kādas gardākas dziriņas trauciņš kur nepavīdēs.

Negribu lielīties, bet es tādās reizēs esmu jau iemanījies turēties kā vīrs un neminēt garšīgos dzērienus ne ar vārdu. Ne ar mājienu neļaut noprast, ka visu, kas pašam šķitis ne vien gards, bet arī tīri vienkārši uzturā iekšķīgi lietojams, esmu jau ielējis sevī. Žēl, ka mani dvēseļu pārdevēji un iemainīt pret dzeramām, šņaucamām, ierīvējamām, ieelpojamām, tur, kur saule neiespīd bāžamām, košļājamām, zelējamām, špricējamām un visādi citādi uzņemamām vielām gribētāji tā neprot. Tas darbu padarītu kādā nebūt veidā un ziņā interesantāku, nekā tas ir šobrīd.

Lai gan – ko es, ārā no sava akača nelīzdams – varu zināt. Pārdevēju iestājies kaut kāds apsīkums, bet mainīt pret visu ko gan ļautiņi dvēseles grib tīri vai ašpadsmit reižu biežāk kā senāk. Sūdzās par visādām depresijām un ierobežojumiem, un sērgām, un ko tik vēl ne. Viens pat nesen sākumā iemainīja savu dvēsli pret kādām tur potēm vai vakcīnām biezā skaitā, bet nākamā vakarā jau bija klāt un atstiepa savu jau stīvu un aukstu kļuvušo sievasmāti – sak, vai es par to nevarot kaut ko klāt iedot.

Iedot jau, protams, varēju – pašam ar sniega lāpstu pa pieri un puišiem formās pēc tam piezvanīju, ka, sak, viens te ar kaut kādu sieviešcilvēka līķīti pa manu purmalu vazājas un grib vēl kādus darījumus slēgt, ne kauna, ne goda, zināties. Kamēr šams te vēl vāļājās un nesmuki stenēja, pret apses strumpeni apdauzīto pakausi berzēdams, tikmēr arī vīri melnās formās bija klāt. Man gan kaut ko tur sāka skaidrot, ka ar sniega lāpstu pa pieri esot bijis tā kā par skarbu un mainītājs, iespējams, tagad būšot savu veselo prātiņu – cik nu tādam tāda varētu būt, ja, cik sapratu, paša spēkiem pie tēviem aizraidīto sievasmāti pēc tam vēl velk pie manis uz manu Purmalu – iemainījis pret biksēs slapināšanu un nesakarīgu buldurēšanu zem deguna visa atlikušā mūžiņa garumā, bet, kas tad man – tiklīdz sākās kādas tur lekcijas, es tikai asti gredzenā un pazūdu savā iecienītā akacītī. Par vairākkārt minēto sievasmāti gan žēl, ja kas – cik es tā pa vakara tumsu varēju ieačot, būtu sanākusi paragana tīri tā nekas, manai velna mātītei, manu stāvokli, kāds tas bija, man mājās pēc visa tā trača atgriežoties, ieraugot, arī pašai sagribējās mazus velnēniņus pa ilgiem laikiem atkal pataisīties.

Bet kaimiņš jau ar tāpēc bija atvilcies. Ne jau, lai dvēseli mainītu – tā viņam jau sen pie manis ir uz krīta. Gribēja tikai zināt, vai nevar kādu no manām paraganām sev uz kaut kāda ārkārtas stāvokļa laiku dabūt – vella tēviņam, redz, sievieša sagribējies. Tā arī pateicu, ka viņš man vēl par iepriekšējo reizi – vēl ne gada nav riņķī, kā bija atskrējis ar taisni tādu pašu prasīšanu – nav neko piemaksājis savai dvēselei pa virsu – solījumus pagādāt lidojošu zelta ziloni dabiskā lielumā es nopietni neņemu – un tad sāka prasīties, ka varbūt man kāds trauciņš, ko lūpas apslapināt, atradīšoties.

Bet es tādu lūpu slapinātājus zinu. Neesmu gluži naidīgi noskaņots pret viņiem, bet pats tādās attiecībās iesaistīties netaisos. Man sava vella mātīte mājās, pa paraganai šajā Purmalā un visu citu puru akačos – kam man vēl kaut kādus lūpu slapinātājus? Aizsūtīju viņu paskatīties, kur tā sievasmāte palikusi. Man jau gan šķiet, ka, iepakotu kādā tur plastikāta kuļķenē, kārtības sargi viņu paņēma līdzi, bet ko es tur pa to vella tumsu varēju redzēt. Varbūt kaut kur tepat Purmalā palikusi.

Tā nu mans kaimiņš te visu dienu te līdz jostasvietai, te akal pavisam pliks, kā no mātes miesām nācis, grozās pa kupenām, grāvjiem, urgām, strautiem, valkiem, bedrēm, caurumiem un vēl akačiem arī. Visas dūņas ar ūdeni sajaucis tā, ka izskatās, nē, nu tu sit mani, vella tētiņu, nost ar krustu, bet izskatās taisni pēc dikti augsti vērtīgas kopejas. Bet izskatās vien – ne tur, ko dzert, ne, ko pašņirkstināt starp zobiem. Kaimiņš, nelietis, nosalis laikam jau pavisam zils. Sākumā bija jautri noskatīties, kā viņš tur pliks un puspliks muinās. Tad ap pusdienas laiku palika žēl. Es jau gandrīz tā kā nolēmu aicināt iekšā un sacienāt ar kādu mutīti dzimtenītes, bet, kad tas pienāca atkal tuvāk, sapratu, ka viņam dikti riebīgi sākuši klabēt zobi.

Un tā klabēšana jau, protams, ja reiz sākusies, tā pati no sevis nepāriet. Palika tikai stiprāka. Tā nu es pirms kāda brīža sāku klausīties mūziku. Kā jau teicu – varat minēt veselas trīsdesmit deviņas reizes, kādu. Mēs tikmēr ar savu vella mātīti Lindu pameņģēsimies, pamaigosimies, padrostalosimies, paknakstīsimies, pamuinīsimies atkal. Galvenais, lai tikai nedzirdētu, kā kaimiņš sauc kaut kādu veco maitu pie sevis.