Zilcgaļa

Apbruņojies ar tomahauku, kāds šorīt nāca man pretī. Un kaut ko bļāva, ka viņas visas esot jo jaukas pērkamās sievietes. Kad painteresējos, par kādām pērkamajām sievietēm viņš runā – nepārprotiet, interesanti bija – ja nu pēkšņi par kādu no manām vella mātītēm vai paraganām – nepārprotiet – pats es par viņām varu teikt, ko vēlos, bet tas arī tikai ar noteikumu, ka atceros allaž, ja pateikšu par daudz kaut kā lieka, gulēšu nākamos tūkstoš gadus viens pats uz kāda šolabad aizsalušā pura Purmalas ciņa un sūkāšot ķepu, kā lācis to dara, kad arī kaut kur guļ viens pats – sen gan neviens kārtīgs lācis nav Purmalas pura malā redzēt – jo, nepārprotiet, tos, kas Līgmalē mitinās, es par kārtīgiem lāčiem neuzskatu – neviens kārtīgs vecais vells man šajā ziņā gan nepiekrīt, bet – ne jau velti es esmu pats vecākais no visiem vecajiem velliem – tad nu tā – kad biju tam bļāvējam pajautājis, par kādām jaukajām pērkamajām sievietēm viņš runā, izrādījās, ka pie visa vainīgas esot vietējās Purmalas miesta sīkumu piparbodītes veikalnieces.

Jā, kā, iespējams, bijāt jau varējuši iedomāties vai vismaz no manas iepriekšējās rindkopas pēdējā pavisam pārspīlēti bezjēdzīgā garumā izaugušā teikuma saprast, arī manā visu veco vellu vecā vella pura malā ir izveidojies miests, kas par Purmalu arī saucas. Un šajā miestā tātad arī atrodas kaut kāda sīkumu piparbodīte. Laikam pat kādas divas, lai arī neesmu par to gluži pārliecināts. Kas tad man – vellam – gar tādām lietām daļas. Ne vajag piparus, ne citus kādus sīkumus? Un tualetes papīru – lai kas tas pie vella arī būtu – nekad neesmu pat gribējis iegādāties. Ēst to, cik es tā kā saprotu, nevar, bet visiem citiem nolūkiem man pilnīgi pietiek ar pura sūnām. Tās, ja akurāt nekā cita pie rokas vai astes gala nav, var arī ēst. Zaļās ir pašas labākās.

Tad nu lūk – noskaidrojās, ka manu neprātā aurētāju vienkārši vairs nelaižot iekšā ne vienā, ne otrā no tām sīkumu piparbodītēm. Sabriedušajā transportā arī nelaižot iekšā. Un tikt iekšā trešajā sīkajā bodītē, kura, cik saprotu, valdīšanai neko par to nezinot, turpina darboties manai pura malai tuvākajā Purmalas nomalītē, viņam neesot ne mazākās vēlēšanās. Tur, redz, netirgojot to, ko vienam kārtīgam vīriešcilvēkam vajag.

Pie iepriekšējiem vārdiem es jau tā kā atžirgu un sāku atkal rūpīgāk ieklausīties – jo jāsaka, ka pirms tam tā viņa gaušanās un vāvuļošana bija man jau atsitusi gandrīz jebkādu kāri klausīties – bet atkal – tiku aplauzts. Izrādījās, ka tam vājprātīgajam bļaurim trusenītes savajadzējies. Un ne jau, lai ēstu vai kopotos, kā es būtu cerējis un iedomājies – nē. Viņš, redz, runāja nevis par kādu mazu, pūkainu, garausainu zvēriņu ar īsu astīti un garām pakaļējām kājām, bet gan par kaut kādu auduma gabalu. Nu, ko tur lai saka viens vella gabals kā es. Uzpurni, redz, likt viņš nevarot, jo viņa lepnībai arī esot jūtas. Un tā lepnība, cik sapratu, šausmīgi baidās no auduma maskām. Un oliņas arī viņam, redz, tādu uzpurni uzliekot, saraujoties un sačervelējoties, it kā pavisam izkaltušas būtu.

Par tām uzpurņu un masku valkāšanām es neko nesaku, jo neko tajā sakarībā nezinu. Man uz veikalu iet tikai paragana Linda, saklausījusies, ka kādus tur ielikteņus esot dikti modīgi lietot. Un tad nu tagad pērk viņus un lieto. Kā tāda galīgi traka jauna meita, kam viss prāts vējiņā. Viņas pusotrtūkstoš gados – padomā tik. Ā, jā, bet paliku es ne pie tā. Tad nu tam bļāvējam tās oliņas norāvu nost un pakāru bērza zarā. Domāju, paskatīšos, vai tagad ar viņam būs kādas grūtības kaut ko uz sejas uzvilkt, vai bumbuļi rausies un čokurosies. Nezinu, vai viņš ko vilka sev uz tā ģīmja vai ne, bet pret vakaru, kad biju jau trīs vārnām to mantu atņēmis, atdevu viņas Lindai. Lai vāra zilcgaļā.